Šorīt zvanīju organizācijai X, kuras pakalpojumus izmantoju, lai noskaidrotu, vai tāds sīkums kā nepareizā mēneša norādīšana rēķina apmaksas informācijā nesagādā kādas problēmas. Tālruņa numurus, uz kuru jāzvana tālu nebija jāmeklē, jo uz epastu nosūtītajā rēķinā skaidri un gaiši norādīts “Ja Jums rodas jautājumi par rēķinu saturu un summu lūdzam sazināties ar grāmatvedību xxxx xxxx”. Sekojot šai informācijai, uzgriezu numuriņu un gaidīju izsaukuma signālu. Klausuli paceļ dāma, kam šķietami daudz ērtāka un izprotamāka būtu saziņa krievu valodā, tomēr es paturu savas tiesības runāt latviski. Lai nebūtu gluži tā, ka pavisam necienu kundzi, runāju lēnām. Uzdodu savu jautājumu, man tiek 2 reizes pārprasīta mana baisā problēma, 3 reizes pārprasīta adrese un tikai tad uzzinu “atvainojiet, grāmatvede ir atvaļinājumā, tāpēc nevarēšu jums palīdzēt”. Neizbēgami, sekoja neliela mulsuma pauze… “tas nozīmē, ka šobrīd uzņēmuma nav neviena, kas var šo jautājumu izskatīt?”. Dāma: “Es paskatīšos, uz redzēšanos”. “Pagaidiet, tad es saņemšu kaut kādu ziņu epastā?”. Dāma: “Jā, droši vien”. Saruna beidzas.
Nepaiet 2 minūtes, kad man zvana no organizācijas X. Jau cita balss. “Labdien, atvainojiet, vai varat izstāstīt, kas bija par jautājumu?”. Sekojoši – mans jautājums tiek atbildēts pāris sekunžu laikā, problēma atrisināta, visi priecīgi.
