Nevarētu teikt, ka manā dzīvē šobrīd notiktu maz. Nē, īstenībā traki daudz, bet ir pāris lietas, kā pietrūkst,... Pāris lietas, kuru trūkuma savā ikdienā dēļ es jūtos maķenīt seklāka, kā bija agrāk...
No tāda listiņa, nr.1 pilnīgi noteikti ir mūzika & dziedāšana:
Kas tā kādreiz bija par dzīves sastāvdaļu! Gandrīz pārējā dzīve bija pakārtota mēģinājumiem un koncertiem. Nepārtraukta uztraukšanās par vārdiem, mikrofoniem un fundamentālākiem jautājumiem kā "ko vilkt mugurā?". Ar Voice bija tik skaisti laiki! Ir pamats lepoties reiz piedzīvotajam.
Otrs - dzeja... tagad neko sakarīgu vairs nevaru izdomāt... Emocijas līst kā no pārpilnības raga (haha), bet rindiņas kaut kur aizplūst... Nenonāk uz lapas vai vismaz worda dokumentā būtu iekritušas. Ne-e. Laikam tā tāda "bērnības" mānija bija uznākusi :D Nē, nu gribētos atkal kaut ko labu uzrakstīt... Vismaz, tādu, lai pašai patīk. Nesanāk.
Trešais - garu sarunu. Gandrīz (!) vienalga, vai dzīvē, vai skaipā vai sazina kur, bet garu sarunu par visu ko - par laika ziņām, par veļas pulvera cenām veikalos un bezsakarīgiem sportistu tvītiem, utt. Garu sarunu, kurām vidusskolas laikā man bija laiks..
Ceturtais. Man pietrūkst vecmāmiņas gatavotās vakariņas. Pārāk reti gadās aizbraukt uz Priekuļiem un nopriecāties par to garšu.. Tādās vakariņās man pat GAĻA garšo.. :D Un tie, kas mani zina, šeit, iespējams, pārsteigti varētu justies par to, ka es priecātos par gaļu. Nē, griķus gan vecmāmiņa netaisa, par laimi. Kaut gan varbūt pat tie man iegaršotos.
Viņai sanāk lieliskas kūciņas. Dievīgas, es pat teiktu. Riskantas - ir grūti pārstāt ēst. Un neiespējami atkārtot. Esmu mēģinājusi.
Piektais. Man pietrūkst kaķu. Tādu mieru viņi ienes dzīvokļos un mājās... Šobrīd kā reiz noderētu... Noderētu tāds minčuks, kas ieraustos blakus dīvānā un murrātu skaļāk par manu 181.fm oldies/soul :)) Jā, tā man pietrūkst...
Īstenībā, ir tāda sajūta, ka es sarakstu varētu turpināt līdz kādām sešdesmit septiņām/astoņām lietām, kā man pietrūkst...
Bet ir tās krutās, mazliet jokainās pārliecības, ka viss, kas cilvēkam reiz ir bijis ir vērtība, kas viņam ir arī tagad, pat, ja ne materiāla. Es palieku pie tās domas gan mūzikas, gan dzejas, gan arī noteikti daudzās, daudzās citās jomās... :)
Kā tev pietrūkst?
Elī
*Man noteikti pietrūkst mājīgo 48tā filmu vai vienkārši pļāpu vakaru. Jā, tas ir izpalicis jau labu laiku, bet kā tur Gustavo teica "Darbi, darbi, darbi, darbi. Nu un par ģimeni kaut kas tur ar bij..." Un jā, ģitāras (Kaijas un Zīlītes) strinkšķēšana... Tā manta nākošajā nedēļā ir jānoskaņo. :)
AtbildētDzēst*Man pietrūkst labu grāmatu... Drīzāk jau laika, lai viņas lasītu, jo nez kādēļ ir sirdsapziņas pārmetumi, ja grāmata netiek lasīta mācību nolūkiem.
*Man pietrūkst mani radošie darbi. Tb atkal drīzāk laika tam - proti, skapītis, ko iesāku pārtaisīt pirms gada, vēl joprojām stāv un gaida, kad beidzot uz nopulētās virsmas parādīsies kāds mākslas darbs, drīzāk ķēpājums.
*Man pietrūkst laika, kad nakts bija mans laiks, un nebija jārēķina, cikos man jāceļas, kas jāizdara nākošajā dienā, nedēļā, mēnesī.
*Man pietrūkst dziedāšanas. Lai arī man nav nekāda Dieva dāvātā balss - tomēr 12 gadu (neskaitot bērnudārza gaudošanas) dungošana koros un ansambļos dara savu. Tā ir un paliek atkarība. Tai ir īpaša vērtība - pēc dziedāšanas biju izlikusi visu savu slikto un uzkrājusi labo.
*Gluži tas pats notiek ar sportu. Man pietrūkst volejbols un basketbols. Bezspēks pēc tiem. Pietrūkst pludmales smiltis un nobrāztie ceļi no zāles grīdas.
*Un, jā, ik pa laikam pietrūkst neviltotais prieks par sīkumiem. Bet tas tiek labots.
*Ak, jā, vēl man pietrūkst zoles spēlēšana lieliskā atmosfērā.
Bet lai nu kā - laiki mainās, vērtības paliek. Un īstenībā - ja tagad izdodas kaut brīdi pievērsties kādai lietai no saraksta, kas mums pietrūkst, tas rada dubultu prieku. :) Bet laikam jau tā ir, kad vairs kas nepieder - tikai tad tas tiek novērtēts.