Laikam, jau, tas ir laika dabā
Ka dienas, gadi, mēneši tik nāk un iet
Un viss, kas liekas ļaunāks vai labāks
Pēc kāda laika absolūti vienāds škiet.
Un tas, par ko nu prieks - būs tumša bilde
Un tas, par ko līst as'ras - tīrais nieks
Var jau mēģināt un kaut kā iemūžīnāt,
Pirms pats sev būsi kļuvis svešinieks.
Jo tad jau domāsi tu savādāk kā iepriekš
Kaut atcerēsies, nesaprotams liksies pats -
Kā cilvēks Tavs tik zināmais un tuvais
Var domāt tik kardināli savādāk.
Tu nepazīsi vairs neko no sevis
Tā sevis, kas pavisam citu juta
Un domāja, ka viņa "košā dzīve"
Tik pārsteidzoša ir un smagi grūta.
Tas "senais Tu" vēl nezinās ne nieka
No visām sajūtu un jūtu amplitūdām.
Un visiem lielajiem priekiem, kas, starp citu,
Vēl pēc gadiem ARĪ gaisīs laika jūrā.
Beigu beigās, liekas, tas ir laika dabā -
Grūti saprast - kam tad īsti nozīme ir
Un var jau būt, ka tā ir tieši labāk,
Ka reizēm svarīgo no nieka neatsķir.
Jo no tā jau sastāv dzīve - dažām kļūdām
Dažiem smiekliem, priekiem, asarām un mums.
Un kamēr laiks ar laiku visus maina,
Vēl nekam nav bijis iznākums...
Bet ne ar nožēlu šis dzejolis ir tapis
Tu pārāk ātri secinājumiem klāt steidzies.
Jo "Viss, kas beidzas, beidzas labi.
Ja ne - tas vēl it nemaz nav beidzies."
Vēl tikai dažus vārdus pašā noslēgumā
Vēlos atgādināt visiem jums:
Kamēr laiks ar laiku visus maina,
Vēl nekam nav bijis iznākums...
/E.Kunga/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru