Filma - Just Married

Eštons... nu protams, kas gan cits, ja ne romantiskā komēdija ar saldumbučmūlīgo jaukumiņu. Nez, kāpēc, bet neredzēju absolūti nekādu atšķirību no viņa tēla tajā.. kā bija.. "What happens in Vegas"? Raksturiņš pilnīgi tas pats. Gribētos kādreiz tomēr Kačeru ieraudzīt kā... nu.. es nezinu, vai GUDRU nebūtu par skaļu teikts.. varbūt... ne kā bezsmadzeņu preteklīgu čiksu būs piemērotāk? Iespējams. Jebkurā gadījumā - aiz viņa tēla - nevienu citu filmas personāžu kritiski uzlūkot neuzdrīkstējos. Redzi, vienkārši, bija bail, ka kaut kur tur varētu sagaidīt vēl pamatīgāka vilšanās. Ceru, ka ne. Lai vai kā,... droši vien, saprati, ka 

NEREKOMENDĒJU.

Sižets - tipiski jēlais. Divi komplītlī raksturos pretēji jaunlaulātie brauc savā medusmēnesī, neizdodas, kā plānots un izdomā šķirties. Nē, tomēr pārdomā. Jēj. Sviests kaut kāds.

Mācies no citu kļūdām un netērē savu laiku ar šito, kā es to izdarīju. Tā vietā varbūt.. es nezinu,... paspēlē kādu datorspēli, piemēram vai uzrauj kādu šaha maču ar kaimiņu Juri. 

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #7

Pirmdiena (day 5/7), 31.01.2011. Plkst. 20.02

Sveicieniņš šajā skaistajā nedēļas iesākumā! :) Nav ne vainas, jāsaka. 

Joprojām cīnos ar bezgala spēcīgo vēlēšanos ielogoties twitter un zināt - kā Jums tur. Bet, pa lielam, jau, es uzzinu tāpat. Ha, ha. Savi avoti.

Ļoti, ĻOTI labas ziņas man šodien paziņoja, tāpēc diena nu nekādi nevarēja pārtapt par sliktu vai neveiksmīgu vai... Nu, nevarēja. Tādas ziņas, iespējams, twitter neuzzināsi, tāpēc... uj, jauki. :)

Zini, kā man visvairāk pietrūkst? Ātrums. Ātrums, kāds ir skaipam, kad tu gribi kaut ko aši, aši nodot/sarunāt. Šodien tik gari un ilgi runāju caur epastu. Mokoši, gandrīz.

Bet jau rīt laižos prom uz Valmieru. Joprojām nezinu - cikos, un, ko tad, kad būšu tur? Ja nu pārņems panika un par katru cenu lauzīšos uz sociālajiem portāliem? Ja nu es tur būšu viena pati un nebūs neviena, kas attur? Nu, ne jau... Princips taču ir stiprāks par vienkāršu vēlēšanos, vai ne? :p

Un vēl rīt - Indras vārda diena un 19.15 hokejs. :) Ko gan vēl es varētu vēlēties? Bet būs arī tas, ko vēl tomēr varētu... :p

Ekh... ^ ^

Tādā vējā kājas, rokas, mati un viss pārējais lidinās pa gaisu. Jā, es tiešām lidinos. 
Lai Jums arī tik skaisti kā man,
Elī


P.s. eksperiments #8

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #6

Svētdiena (day 4/7), 30.janvāris, 2011. Plkst. 20.51

Šodien ārā esot bijis dikti skaists laiks. Ne reizi neiekāpu savos zābaķeļos, lai izietu un paskatītos. Vienīgi no rīta tā saule spīdēja cauri pār balkonu pārkarinātām lāstekām. Tas, lūk, bija skaisti. Arī, caur logu skatoties... 

Un vēl bija skaisti sapņi. Es tiešām izgulējos. Arī pa dienu. Nevienu mirkli neatvēru grāmatu, lai palasītu vismaz kādu lapaspusi. Nē, es priekšroku tomēr devu nupat uzinstalētajam Sims 3 un vēlāk - miegam. Tāda mana šodienas stratēģija, kas, gan, līdz galam nenostrādāja. Atzīstos - vienu momentu uz mazāk kā minūti nošmaucos. Kā - neteikšu, bet bija. Arī 4 dienas ir daudz, bet es ar nevienu nekomunicēju, tāpēc oficiāli joprojām turpinu savu diētas dienu uzskaiti.

Joprojām žāvājos. Es nezinu - kas mani tik ļoti saista pie tās gulēšanas - patiešām - atpūta vai tomēr iespēja pasapņot? Gan jau, pa druskai no abiem, bet, jebkurā gadījumā, man atkal un joprojām ir tā, ka negribas sīkumos un detalizēti tev te visu skaidrot. Rakstu tāpēc, lai tajā ailē labajā pusē kādas dienas nejaušības pēc neiztrūktu.

Un negribas rakstīt ne jau tāpēc, ka nebūtu - ko. Ō, nē, mīlīt! Būtu! Būtu tā, ka tu ātri saprastu - nepietiks izturības to visu lasīt, bet ... ir tā, ka negribas rakstīt. Negribas kavēties atmiņās par pamatiem, gribas būvēt. :) 

Skaistu Tev jauno nedēļu! 

Smaidām un priecājamies,

Elī

p.s. lasi tālāk: eksperiments #7

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #5

Sestdiena (day 3/7), 29.janvāris, 2011. gads, plkst. 19.15

Čau,

Šodiena nevis pārdzīvota, bet izbaudīta. :) Dzīvē satikt cilvēkus tomēr ir daudz, daudz, daudz reižu labāk kā uzrakstīt viņiem skaipā vai retvītot viņu tvītus. :p

Rīta pusē priecājos par dzīvi Valmierā, tad - visādi jauki mirkļi, atklājumi, sarunas un garšīgi cepumi, un beigu beigās jau devos uz Mazsalacu.

Pa lielam, mana šodienas stratēģija ir vienkārši izbaudīt dzīvi un tas, vismaz pagaidām, strādā. :) Tā strādā, ka pat negribas te rakstīt, bet pienākums liek.

Ekh, dzīve ir skaista. :)
Ceru, tev arī,
Elī


p.s. lasi tālāk: eksperiments #6

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #4

Piektdiena, 28.janvāris, 2011. Plkst. 20.20

Šodien telefons mazliet rāmāks. Pāris ziņas, pāris sms, bet, pa lielam - miers un klusums. Izspēlējos GTA:San andreas, Dragon Age Origins, Max Payne 2, bet kaut kā tomēr cilvēku un monstriņu nogalināšana nedod to mieru, ko vajadzētu. Tāpēc nemaz neķēros Diablo klāt. :D

Forši, ka uz šitā kompīša ir tik daudz spēļu, ka varu vēl palauzīt galvu - kam ziedot savu vakaru FIFA vai NHL? Droši vien, jau, ka otrajam. 

Vispār, pa dienu sadarīju visu ko interesantu. "Cars" atmiņas spēles turnīrā - Vadonis (Pēteris) pret Kungu (mani) - izdevās salikt tam sīkajam dauzoņam. Jutos nenormāli kruta un zināmā mērā jūtos joprojām. Vēl - mazliet pastaigas ārā un Elīnas Tilakas satikšana. Small-talk par dzīvi, bet vienalga - jauki. Un protams, protams, grāmatiņas lasīšana. Vērtība, ko rekomendēju Tev arī kādreiz izlasīt. Sākumā ir grūti pierast pie stila, bet, kad izdodas, tad lapaspuses kaut kur pazūd un atliek pabrīnīties - pa kuru laiku tu tiki pāri kādām 15-20. Ko vēl es darīju? Lasīju blogus, ziņas, klausījos mūziku, skatījos filmas, priecājos par brīvību, kāda bieži negadās. Kādu bieži nemaz negribas.

Pa lielam, es pamazām sāku just pozitīvo no šīs diētas. Es izeju ārā, es veltu laiku savējiem, vienīgi - es visu savu prieku par dzīvi paturu sev. Tas - kaut kā neliekas dabiski. Bet būs jau labi. Rīt - ceļā. Pusdienas laikā - uz Valmieru, vakarā satikšos ar mammu un PA Valmieru un pēc tam - uz Mazsalacu. Jābūt labai dienai. Prognozēju.

Jauku Tev šo vakaru,

Elī

p.s. lasi tālāk: eksperiments #5

Filma - How to Make Love to a Woman

Sāku skatīties, tikai vampīriskā Iana (Ian Somerhalder) dēļ, bet, kā izrādās, filmā ir daudz vairāk. Jautra romantiskā komēdija, kas brīžam tiešām liek paķiķināt par šķietami netīrajiem jokiem. Ir, ir laba. Aktieri - pa manai gaumei un jo sevišķi, protams, Demons no VD. Šinī gadījumā - Daniels. Sižets arī tā neko.

Pārītis ar saviem pārpratumiem ņemas (brīžam tiešā, brīžam netiešā nozīmē), kamēr tas viss sāk draudēt ar šķiršanos. Tikai tad tiek meklēts risinājums - kur tad īsti ir vaina, un kā situāciju glābt? Viņa sāk šaubīties - vai viņš viņu mīl, jo nekad to nav teicis, savukārt viņa bažas aprobežojas ar to, vai visu dara pareizi gultā. Neviens ar nevienu neizrunājas un tur tad arī sākas gan romantika, gan komēdija.

Rekomendēju.

Trešdien [26.01.2011] bija debašu nodarbība

Čau,

Slinkojot pa māju, nolēmu uzdrukāt nelielu komentāru par pēdējo debašu nodarbību, otro šogad. Ar katru no tām jau tuvojamies arvien tuvāk debatei, bet viss notiek pamazām. :D Šoreiz no debates atturēja hokejs. Tas, šķiet, pietiekami fundamentāls attaisnojums, lai nebūtu grēks pieminēt šajā ierakstā. 

Bija boss un 6 debatētāji: Jānis R., Mārtiņš, Aldis, Edmunds (vai, kā Ēriks teiktu - Edvards), es un Dita. Sākām ar ideju mētāšanu par potenciālajām rezolūcijām paraugdebatei VVĢ. Nekas sakarīgs tā arī neizmētājās. 

Turpinājumā - katrs izdomāja pāris argumentus PAR vai PRET rezolūcijai, kas paredzēja, ka valdība atļaus izmantot internetu tikai kā informācijas datu bāzi. Panesās "sniega kaujas", jo runāt varēja tikai tas, pie kura bija nonākusi imitēta "sniega bumba". Fun? Ok. 

Droši vien mans garastāvoklis tajā dienā bija nepiemērots debatēm. Iespējams, vajadzēja izlaist, bet, ko tad tur nu vairs. Tā nu es biju tur un īgņojos par visu. Nepatika nekas. Ne rezolūcijas, ne idejas, ne runas. Nu, es teicu - nekas. :p Uzskati šo rakstu par konkrētu subjektivitātes izpausmi.

Tālāk no dalībnieku puses (manis tai skaitā) tika smagi protestēts pret Bosa ideju vēl kaut ko debatēt, tāpēc, respektējot vairākuma viedokli, rezultāts tika pagriezts par labu hokejam, tāpēc atradās alternatīva - katram jāuzraksta 1 ideja PAR, viena - PRET rezolūciju "Skaistums ir labāks par prātu". 

Joprojām man būtu grūti pamatot PRET. Esmu absolūti valdības pusē, šajā ziņā. Jo skaistums jau nav tikai vizuāls, ārējs. Skaistums ir arī domā, prātā. Skaistums ir vārdos, sajūtās... Visur. Prāts tur var nebūt pat tuvumā. Lielākoties, nav. 

Tā nu atkal ar jau ierasto "sniega piku" samētājām savas idejas par skaistumu, prātu un manekeniem, un galu galā sesija beidzās. Es - tādā pašā omā kā sākumā. Netradicionāli debatēm. Vienmēr taču uzlādēja. Bet apzinos, ka šoreiz tā bija mana vaina izvēlē tomēr iet. 

Visādi citādi - debates un tie cilvēki debašu klubā ir tik unikālas personības, ka par viņiem visiem vajadzētu atvērt jaunu blogu, nevis vienkārši veltīt atsevišķu ierakstu, kā viadk.blogspot.com dara. :D 

Ar nepacietību gaidu nākamo sesiju (vai aiznākamo, ja uz šo netikšu), kad noskaņojums, cerams, būs kā radīts jautrībai un lādiņam, ko tur var uzkrāt.

Sī jū,

Elī

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #3

2011.gada 28. janvārī, piektdienā (day 2/7), 10.51


Čau, ja atklāti, neatceros, kad vēl es būtu tiešām nogulējusi gandrīz 12 stundas no vietas. Droši vien kaut kad, kad ARĪ biju slima.

Kā šodien? - ar veselību - sliktāk. Parādījies kaitinošs klepus, mazliet iesnas un acis tādas jokainas. Par temperatūru nezinu, slinkums iet tos 10 metrus līdz lielajai istabai, pakaļ termometram. Nu, kāpēc mājai jābūt tik garenai! doh! Jebkurā gadījumā, nebūtu nemaz kāds brīnums, jo mans vecākais brālēns arī ir pamatīgi nolicies. Šorīt ārsts pateica, ka gripa. Lieliski, ne? Otrajā stāvā teš tā, ka es pirmajā pamostos un temperatūra šim ar aug. Ak, nabadziņš - jālaiž garām skola... :p

Bet mazliet par tēmu - kā man iet ar izturēšanu BEZ, liekas, ka ir maķenīt vieglāk kā vakar. Pat neienāk doma prātā par šmaukšanos. Pat negribas. Jo es it kā zinu, kā ir. Nu, man gribas domāt, ka zinu. Un tad pārējais uz šīm dienām ir otršķirīgs. No pārējās komunikācijas nav grūti atteikties. Ne tad, ja apzinos, ka tikai uz nedēļu. Nieka 7 dienas. Mērķis ir. Vēl joprojām skaidri nedefinēts, bet ir.

Kā šodien plānoju pretoties? Man ir trīs plānoti uzdevumi. Pirmais atkārtojas no vakardienas - lasīšu. Otrais - braukšu cauri ziņu portāliem, jo manā zināšanu bagāžā kaut kā ar ziņu, ka Lindsija Lohana un Parisa Hiltone cīnīsies boksa mačā, nepietiek. :p Un trešais - datorspēles. Jā, jā - no vienas atkarības otrā, bet tā paskrien laiks un nedomājas par neko citu.

Lai jums briesmīgi labi izdevusies diena!
Elī

p.s. man uz deguna ir uzmetusies pumpa. Ko nu?

p.s.2 lasi taalaak: eksperiments #4

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #2

Joprojām tā pati ceturtdiena (day 1/7), 27. janvāris, 2011. Plkst. 19.56.

Kā man iet? 

Nu, pagaidām ir ok. Jāatzīst, dēļ šīs diētas smagi cieš mans telefons. Droši vien arī rēķins(aaa!), bet nepārtraukti zvana, raksta, u.c. Jauki apzināties. Bet pašai ļoti gribas. Gribas vairāk kā reizēm to Karalisko balto šokolādi, kaut apzinos, ka manas alerģijas dēļ varbūt tomēr nevajadzētu... Mjaa... skaipu gribas vairāk. Un tā gribējās visu dienu. 

Tāpēc es nolēmu meklēt kādu saprātīgu stratēģiju kā nomākt savas šobrīd sakāpinātās emocijas, kas gandrīz liek pārkāpt saviem principiem un atteikties no šīs diētas, bet nē - Lauva paliek Lauva un no saviem vārdiem neatkāpjas. Tā nu es sapratu, ka visveselīgākais un vieglākais variants būtu vienkārši šo nedēļu nogulēt. Tāpēc aizgāju pasnauduļot. Neizdodas. Tik daudz domu pa galvu mētājas - gan par mācībām, gan draugiem, gan visādiem citiem priekiem (jā, mācības šajā kategorijā). Plāns nestrādā. Ne šis. 

Kas nu man cits atliks - nolēmu ķerties pie plāna B un mukt no vēlēšanās ielogoties skaipā un uzrakstīt. Vēlēšanās mani panāca tik un tā. Bet nepakļāvos tai. Vēl. Pagaidām. Ne skaipā. Tas bija mans plāns - aizmukt pie radiem uz Cēsu pusi, lai domas novirzās no jebkā, kāpēc tik ļoti gribas uzturēt kontaktus. Atstāt datoru Valmierā, šeit pie tā pienākt tikai ierakstīt šitādus bla-bla-bla ierakstiņus un pārbaudīt epastu, un galu galā - mainīt vidi, lai mainās arī vajadzības. Atbraucu uz Priekuļiem, padauzījos ar mazāko brālēnu, pakasījos ar vecāko no viņiem, paēdu vecmāmiņas ābolmaizīti, bet... Nē, mana atkarība ir mazliet stiprāka. It īpaši šobrīd, kad tik ļoti vajag cilvēkus sev apkārt, kas pietur pie zemes. Ar fizisku DISTRACTION te neies cauri.

Tāpēc ķēros pie plāna C, kas ir - psiholoģiskā domu kontrole. Latviski: lasīšana. Džeisons Bērks "Al-Kāida: patiess stāsts par radikālo islāmu". Kaut kas visai šausminošs, tāpēc, šādā situācijā - šausmīgi labs. Vajadzīgs. Un, kad atļaujas tā kārtīgi nodoties lasīšanai, iegrimst grāmatā par visiem 100% un pazūd laiks un jebkāda vajadzība pēc sociālajiem portāliem un tiem cilvēkiem, kas tur pretī sēdētu - noteikti. 

Tad nu plāns C šobrīd šķiet vislādzīgākais, vien, kāda problēma - tā grāmata ātri vien iet uz priekšu un sāk mākt bažas, vai man tiešām izdosies atrast līdzvērtīgus šedevrus pārējām diētas dienām? Nu, jāskatās. 6dien būšu Valmierā, tad jāieiet bibliotēkā, ar naivu cerību kas jāpameklē. 

Un vēl ir tā, ka maniem grandiozajiem plānotajiem ABC stratēģiju plāniem, klāt nācis viens negaidīts - šķiet, esmu slima. Pagaidām, gan, tā ir tikai kaulu lauzšana, vārga pašsajūta un briesmīgas slāpes (te varētu būt vainojams kas cits, nevis slimība), bet temperatūras nav. Tomēr, pieļauju, drīz mana allaž brīnumjauki un skaisti čakarētā veselība varētu likt par sevi manīt. Tpū, tpū, tpū, protams, bet es tikai brīdinu - ja rīt no manis nav ziņu par to, kā es pārdzīvoju savu briesmīgi nelāgo apņemšanos, tad zini, ka dzeru tējas, ēdu jogurtus un augļus un priecājos, ka varu gulēt ALL DAY LONG....

Visādi citādi - man jūsu dikti pietrūkst.

Elī

p.s. lasi taalaak: eksperiments #3

Eksperiments: sociālo portālu diēta, jebšu Izdzīvotājas dienasgrāmata #1

Čau! Nepazīsti te mani? Jā, es sevi arī ne. Un tagad iedomājies, ka tu mani neredzi, nedzirdi un nekā, nekā nesazinies pailgu laiku un esmu kļuvusi pavisam citāda. Nepazīstama.

Tad nu tā. No šodienas sākas mans briesmonīgi briesmonīgais eksperiments - vai es spēju iztikt nedēļu bez sekojošiem portāliem/vietnēm/programmām: draugiem.lv, twitter.com, tweetdeck, skype un facebook.com. Vienlaicīgi, tas ir arī eksperiments - vai šīs vietnes spēj iztikt bez manis. :) Ir uzdevums. :p Un es to paveikšu - nav šaubu.

Bet ne nejauši šajā sarakstā neesmu minējusi šo blogu vai epastus. Te tad nu arī ir tās iespējas ar mani sakomunicēties un apjautāties - vai prāts vēl ar mani, jo tu jau saproti - būs grūti. Aprakstīšu šeit (iespējams, pat vairākas reizes dienā) - kā cīnos ar socializēšanās trūkumu. Tāda kā mana atgriešanās antīkajā pasaulē, kad internets un sociālie portāli vēl nebija pārņēmuši mūsu dzīves pilnībā. 

Nu tātad. Sākums.

12.48., ceturtdiena (day 1/7), 2011.gada 27. janvāris.

Es beidzot varu koncentrēties uz ziņu portāliem. Izlasīt ko ārkārtīgi skumju, kas sagandē jebkādu prieku par šo citādi skaisto dienu. Tomēr izlasīt. Līdz šim pēdējās dienās man bija bijis gaužām maz laika, ko veltīt pasaules iepazīšanai. Palasīt kādu interesantu pētījumu vai ziņu portāla TOP NEWS. 

Bet tvītot gribas ļoti. Gribas "izlikt žulti", kā pasniedzējs Jānis Juzefovičs teiktu. Dzīvojot savā imaginārajā virtuālajā pasaulītē, varu no tās ziņot, ka kādi trīs tvīti man noteikti būtu. Viens - par to, cik dzīve ir sasodīti skaista. Otrs - par briesmīgo salu, apsarmojušajiem matu galiem un no aukstuma drebošajām kājām. Trešais - atkal par to, cik dzīve ir skaista. :)

Pagaidām dzīvoju. Sāk mākt bažas - cik ilgi izvilkšu. Nez vai līdz 3dienai, bet turēšos. :p 

Jauku dienu! ;)

Elī

p.s. Lasi taalaak: eksperiments #2

ViA pasniedzēju pērles -> 2011. gada pirmā citātu čupa

Sveiki,
Te tad nu mans otrais piegājiens publicēt šo rakstu:


Laimīgu jauno gadu arī Jums! Gads iesācies labi, kas nozīmē, ka tā - jestri ielīksmojot par spilgtiem citātiem, lieliskām pērlēm un izciliem jokiem, šļūksim pa ledu arī februārī, martā un citos mēnešos. :p
Tā nu ir pienācis tas ilgi gaidītais mirklis, kad Jūsu uzmanībai piedāvāju šogad pirmo Vidzemes Augstskolas pasniedzēju pērļu kopojumu. Jāsaka gan, šajā semestrī bijušas vien 6 dienas pie pasniedzējas S.Konstantes, 1 diena pie pasniedzējas I. Stūres un 1 diena pie Jē Juzefoviča. Attiecīgs tad arī citātu skaita sadalījums. Par to jau iepriekš - atvainojos. Nu, gandrīz.
Un tātad... 


-) "Jums Zaļā grāmatiņa ir? Tad varbūt ir gadījies šķirstīt! Tur ir tāda nodaļa... [..]" (V. Silkāne, GP aizstāvēšana)


-) "Redzot to šļuru, kas ir Latvijas drukāto mediju vidē, [..]" (J. Juzefovičs, Eiropas mediju vide)


-) [runājot par "100g kultūras" raidījuma ielikšanu nepareizā laikā] "Kā 100g sākas, tā LTV vairs neatnāk atpakaļ pie samaņas" (J. Juzefovičs, Eiropas mediju vide)


-) "Es reizēm kā tāds radiouztvērējs piesaistu visas idejas, kas klejo pa gaisu kā tādi radioviļņi, kas neizskan, tāpēc es noķeru!" (S.Konstante, Vizuālā komunikācija)


-) "Cilvēkiem nē, bet putniņiem no kaut kā ir jādzīvo!" (S.Konstante, kurss Vizuālā komunikācija)


-) "Attiecīgi - mainot es varu attiecīgi pamainīt šīs attiecības"(S.Konstante, kurss Vizuālā komunikācija)

-) "Kur ir bildīte? Nav jau! Aizgāja pusdienās?" (S.Konstante, kurss Vizuālā komunikācija)

-) "Par seksuālo piederību mēs nevaram klaji ņemties" (S.Konstante, kurss Vizuālā komunikācija)

-) "Strādājot grupās, mēs viens otra labākos smadzeņu fragmentus izvelkam ārā" [un tagad - vizualizējam] (S.Konstante, Vizuālā komunikācija)

-) [visbeidzot, retorisks jautājums, uz kuru atbildes vari meklēt mūžam] "Cik daudz dažādos veidos tu vari izmantot ķieģeli?" (S.Konstante, kurss Vizuālā komunikācija)

Tomēr jauki taču, vai ne? Par to paldies pasniedzējiem! Bet nu gan man Tev jāsaka skumji vārdi - šajā semestrī lekcijas man būs gaužām reti, tāpēc gaužām retas, var gadīties, ka būs arī pērles, ko manā klātbūtnē pasniedzēji mēdz izmest, kā saka - jautrākai dzīvei. Tāpēc savu uzmanību, "Via pasniedzēju pērļu" cienītāj, nu pievērs Upīšielas 48 vai Kikas blogam (linkus uz abiem vari atrast slejā pa labi), kur brīvprātīgi vai piespiedu kārtā regulāri šajā semstrī taps KSA programmas ziņojumi par pasniedzēju brīnišķīgajiem citātiem. :) 

Ja tev gadās piefiksēt, ko spožu, aicinu Tevi neturēt sveci zem pūra!:)) Leposimies ar pasniedzējiem, kuri ar savām pērlēm un ne tikai, spēj piesaistīt ne vien mūsu - viņu studentu uzmanību, bet arī tuvāku un tālāku šī bloga lasītāju apbrīnu, kā lasīts un dzirdēts komentāros. Par pasniedzējiem! ;)

Iepriekšējie "ViA pasniedzēju pērļu" kopojumi:

1) 2009./2010. m. g. 

2) septembris 2010

3) oktobris / novembris 2010

4) novembra beigas 2010

5) Decembris 2010 

Un tā - pa lielam un mazam - novēlu foršu Ziemas nogali! ;)

Tā, lai smaids nepazūd no lūpām!

Elī

[Dz.] Labākais vienmēr esot citur,

Labākais vienmēr esot citur,

Tur, kur neesi bijis klāt

Ja līdz šim šķiet - esi ko palaidis garām

Nekad nav par vēlu dzīvot sākt

Nekad nav par vēlu cīnīties, tiekties

Par labāko – to, kas citiem reiz tiek

Jo dzīvē tā iekārtots – tas, kurš dara

Nekad īsti bešā nepaliek

Var neskriet, nerauties vaiga sviedros,

Tik sirdij un prātam pakļauties,

Bet abas puses ne vienmēr var

Kompromisu atļauties.

Tad piespied. Un panāc, ko gribēji pats

Lai labākais tieši TEV gadās,

Man šķiet, to apzinoties, skats

Uz dzīvi daudz gaišāks rādās

Ka ne jau Tev iet sliktāk kā tiem,

Kam laime ik uz stūra

Vien – viņi to pamana, skaties ar’ tu

Tavā priekšā ir iespēju jūra.
/Elī

Iedvesmas avots drūmiem ziemas vakariem

Filma - Life As We Know It

Ilgi, ilgi gaidīju, kad beidzot kaut kur būs pieejama. Aktieru dēļ vien. Abi - vieni no lieliskākajiem romantiski banālo komēdiju ģīmjiem. Bet tas tad arī filmā viss. Diemžēl, to sapratu tikai pēc visa tā laika izšķiezšanas, kad nu beidzot atradu - kur var noskatīties. Nospēlēts ok, bet, acīmredzot, par maz no viņiem prasīts, jo kopumā filma neatstāj nekādas emocijas. Nosists laiks, biju bišķi atpūtusies - nu, arī labi. Kopumā - sekli joki, vājš sižets, smuks bēbis vienīgi.

Nerekomendēju.

Filma - Remember me

Pēc sekmīga ieteikuma, noskatījos šo filmu, kas līdz šim bija atbaidījusi ar savu vampīrisko galveno varoni. Šķita, tikai tāpēc tik skaļi izskanējusi, jo satriecošais Eddy gozējas priekšplānā + - 57% filmas. Bet nē. Ne tur tā sāls. Filma ir spēcīga pati par sevi.

Nu, atklāti sakot - nav jau nemaz kaut kas trakoti oriģināls, neierasts vai līdzīgi. Tāda pat - "viena no" vien ir, bet viena no labajām, šajā gadījumā. Par mīlestību, zaudējumu, attiecībām, paaudžu konfliktu, pagātnes sāpēm, ko tagadnē nav iespējams ignorēt, utt. Kaut kas apskaužami oriģināls? Nebūt nē, bet tādai relaksācijai - ir . Ir ok. Varbūt pat ar visām tām tiešām cilvēciskajām emocijām - mazliet vairāk kā ok.

Un pašās beigās vēl WT*...-īga sasauce ar 11. septembra notikumiem. Tas gan bija lieki. Vēstījuma filmā pietiek, nevajag mest tikai visu, kas gadās. Kaut kā tā pa lielam - daudz/maz pa mierīgo, bet uzrunāja. 

Rekomendēju.

Ja man būtu dārzs...

Ja manā dārzā augtu rozes un es rozes neciestu, es viņas vienalga nespētu iznīdēt. Ne tāpēc, ka skan varmācīgi vai tāpēc, ka pēc būtības jau nenoliegsi, ka skaistas, bet tāpēc, ka viņas augtu manā dārzā.

Es - lauciniece no Valmieras

Mielo savas acis ar bildi no 
2009. gada iesvētībām

Jā, jā, dārgie kolēģi, man te daži tagad protestēs - kāda Valmiera? Vairāk Cēsis un Mazsalaca un pārējie mazie teritoriālie apvidi Latvijā, bet te nu es teikšu - kušu. Mans blogs, mana darīšana, kā mānos virsrakstos.

Jo ne jau par to ir stāsts - vai es no Valmieras, Siguldas vai Oslo, kas kaut kādā valstī skaitās kruta pilsēta. Galvenais stāsts ir par to, ka neesmu rīdziniece un nemācētu būt, arī, ja gribētos. Stāsts, tātad, par to, kā par to pārliecinājos vienas vienīgas dienas (pēcpus-) laikā.

Redzi, man jau nav nekādu pretenziju pret Rīgu kā tādu. Nekādu pretenziju pret cilvēkiem Rīgā, bet ... ir situācijas. Nu, ir situācijas, kad, man šķiet, es nespētu iejusties tajā rīdziniekus tik ļoti vienojošajā vienaldzībā pret apkārt notiekošo. Vienaldzībā vienam pret otru. Bla bla bla - zinu, tradicionālais teksts, bet no savējiem to dzirdēt (šajā gadījumā - lasīt) taču vienmēr ir savādāk, vai ne? Un tāpēc - tad par to vienaldzību...

Pat ne vienaldzību... Nē, tā ir tāda... pretīga pārākuma sajūta, kas vienoja visus tajā pie-tirgus(nezinu nosaukumu) tramvaja pieturā esošos, kas vienaldzīgi noskatījās salā jau trīcošajā vīrietī ar plastmasas glāzīti rokās. Neuzplijās, neskatījās nevienam virsū. Tikai stāvēja tuvu pieturai, aukstumā trīcēja un turēja savu nožēlojama satura piepildīto krūzīti. Ne nu es ļauns cilvēks pēc dabas. Pa īstam. Papildināju saturu. Mazliet lādzīgāks skats uz dienu, varbūt vēršas.

Piebrauca tramvajs. 7.ais numurs, ja nemaldos. Izkāpa kāds grādīgus dzērienus baudījis kungs un, izrādot savu dzīves pārākumu, iespļāva ubagam glāzē. Apkārtējie? Reti kurš paskatījās. Divas preilenes ap saviem gadiem 17-18, īsos bruncīšos un kurciņās, kas knapi sniedzas pār nabu, aizpīpējot savas cigaretes, nosmīkņāja, ka tādu jau te pa pilnam - katram varētu kaut ko izdarīt. Smieklīgi, redzi, dažiem. Trīs vīri man aiz muguras ironiski pacēla savu divlitrīgo pudeli un: "Tad jau par to". Redzi, daži tomēr pamanīja, kā rādās...

Un tad brauca nākamais tramvajs. 4.ais. Pēc 4.ā ar nelielu intervālu - 2. - tas ir manējais. Bet pēdējais vēl izņem līkumu gar tirgu, kamēr no ceturtā izkāpj sieviete, kas pēc pirmā iespaida šķita, līdzīgi kā nupat manītais Bastardo, savu limitu grādīgā patēriņā jau pārsniegusi, bet, pēc viņas elpas, pavisam drīz sapratu, ka vaina nav tajā. Redzi, sievietei bija kļuvis pavisam slikti. Saliekusies viņa pamazām streipuļoja, arvien vairāk virzoties un krītot uz sliežu pusi. Tieši tur, kur brauca 2. tramvajs. Šķita, viņa kritīs uz sliedēm, kad aiz pleca un rokas, parāvu sievieti atpakaļ. Likās, ka cilvēkam ieslēgts restarts. Viņa apstulbusi stāvēja pieturā, kamēr 4.ais tramvajs sāka kustību, atbrīvojot vietu 2.ajam. Sieviete ielika roku kabatā, izvilka pāris santīmu, un lēni, apstulbumā joprojām mazliet streipuļodama, pagājās atpakaļ, lai iemestu naudu ubagam... Pēc tam, tik pat uzmanīgi gāja prom, paspēdama uz manu pusi vārgi pateikt: "Paldies"... 

Atlikušo + - pusminūti sajutos kā prožektoru gaismā, jo visas acis bija pievērstas man, kaut arī sieviete, kurai nupat bija bijis tiešām slikti joprojām atradās vēl tepat tuvumā. Nē, cilvēki skatījās uz mani. Redzi, ja manas emocijas būtu tā notrulinājušās kā tiem apkārtējiem, ... vai arī, ja man būtu tik pat bail, ka tā sieviete tūlīt varētu ar nazi man kkur šķērst vai vēl kaut kā.. Pa lielam - ja es nedzīvot Valmierā tuvu Beātes ielai,... :D es, iespējams, abstulbtu un nerīkotos. Es būtu viena no pelēkās masas, kas stāv malā un noskatās. 

Par laimi tramvajs apstājās, atvērās durvis un braucu uz Kalnciema ielu. Joprojām tādā dīvainā ... it kā "What the..." neprātā.

Bet cilvēki Rīgā ir dažādi. Pāris stundas vēlāk ar brāli devāmies uz hokeju. Lai tiktu uz turieni - vispirms nācās braukt ar trolejbusu. Lai brauktu ar trolejbusu - tas bija jāsagaida pieturā. Jā, atkal pietura. Šoreiz, pavisam cita - Agenskalna tirgus. Un šeit kāds kungs, gluži vai kā Harijs Poters, bija pārliecināts, ka spēj Wingardium Leviosa un Rictusempra,  un vēl citas tādas fenomenālas jēlības un norādot uz katru no garāmgājējiem (un ne tikai), ar skaņu elementu "džšš" "šāva" un "lidināja" katru no mums - apkārt esošajiem. Savā ārkārtīgi maģiskajā pasaulītē šis vīrs bija iegrimis tik spēcīgi, ka pat vārdi, ko, neveiksmīgi virknējot dažādus burtus, viņš centās izrunāt, skanēja Maģiski... 

Arī brālis teica, ka es nespētu izdzīvot Rīgā. Arī es tā domāju. Vai drīzāk Rīga nespētu sadzīvot ar mani. Būtu interesanti. Man. Viss liktos tik košs, ļauns, dievīgs, blā... Kamēr arī es notrulinātos un tāda pazemošana vai pazemošanĀS kļūtu par ikdienas rutīnu. mmm... vai vabūt nē.

Tāpēc es rīt došos uz burvīgajām lekcijām pa neiztīrītu taciņu VALMIERĀ, kur slīd, žļurkst un mētājas Karlsona konfekšu papīrīši, priecādamies, ka te tomēr, salīdzinoši, mēs viens otram rūpam un pa gaisu vēl pagaidām nevienu nelidinām. :)

Lai jauks vakars,

Elī

P.s. Negribu stereotipizēt. Bet, ja sanāk.. nu ko, dzīve ir ciešanas.

Ja nav ko, tad nav ko.

[..]

Dzīve pati visu pa vietām saliek

Lai pa lielam tad tā arī paliek.

[Elī]

“Truth, in matters of religion, is simply the opinion that has survived” (Oscar Wilde)

Oskars Vailds ir tāds cilvēks, kura vārdus lasot, nav iespējams viņu neapbrīnot. Kā gan varētu pretoties tam šarmantajam valdzinājumam viņa domāšanā, kad viņš skaistos, trāpīgos vārdos precīzi pasaka to, ko mans saputrotais prāts jau gadiem domājis, bet nav mācējis noformulēt. Lūk, Vailds pasaka, kāds pieraksta un es jūsmoju. Šodienas domāšana par patiesību. 

"Patiesība, reliģijas ziņā, ir tikai viedoklis, kas ir izdzīvojis" (Vailds)

[Re:] Kā liekas man..

Sākumā visas iespējas ir tikai varianti. Visas idejas, meli, varbūtības, arī patiesība ir tikai vienādi varianti. Un tad pamazām visi varianti sastopas ar pretestību. Citiem faktiem, kas dažus no tiem noliedz. Citām ietekmēm, kas dažiem variantiem palīdz izcelties, dažus - izslēdz. Pamazām atsijājas, kuri no sākotnējajiem daudzajiem variantiem ir spējīgākie turēties pretim visām ietekmēm un pret-variantiem. Nostrādā dabiskā atlase un galu galā tikai viens variants - stiprākais, neievainojamākais, tas, kurš spējis izmantot pārējo variantu vājumu - ir izdzīvojis mūsu prātos. Jā, cīņa ir par palikšanu mūsu prātos. Nekur citur visas variantu iespējas neeksistē. Pēdējais variants ir patiesība. Sākotnēji būdama tikai viena no daudzajiem, pēc dabiskās atlases principu, tikai patiesība ir vienīgais variants, kas jebkurā situācijā var izdzīvot līdz galam. Bet tas vienīgais variants tikai tāpēc ir patiesība, ka tas izturējis konkurenci. Nav cita iemesla.  Ne tikai reliģijā - "Patiesība [..] ir tikai viedoklis, kas ir izdzīvojis" - arī dzīvē, tā sanāk.


Bet arī šis, jau, ir tikai viedokļa vairants. 

Elī

p.s. Labots, atsaucoties uz JĀŅA komentāru [19.01.2011]

“The practice of putting women on pedestals began to die out when it was discovered that they could give orders better from there” (Betty Grable)

Sveiks, kolēģ!

Šī diena ir lieliska, kaut arī pamodusies esmu paspējusi to izbaudīt tikai kādu maksimums pusstundu, man viņa tiešām liekas skaista. Es beidzot atkal gulēju tā, ka pat atrodas laiks sapņot. Un sapņot TIK skaistus sapņus! Piepildīsies. Ja ļoti gribas, tad dzīvē viss var piepildīties. Tiešām. Piemēram, ja ļoti, ļoti, ļoti gribas nodot kursa darbu, bet situācija ir tāda, ka pat iedomāties īsti nesanāk, ka tas tiešām būtu reāli izdarāms, tomēr var! :)

“What we think, we become.” (Buddha)

Cilvēks vispār ir tāds spēcīgs instruments sevis paša rokās. Ko tikai mēs nespējam sev iestāstīt! Un noticēsim, tikai tāpēc, ka paši tādu savu pārliecību izveidojuši. Es sev iestāstu, ka šīs aptuveni 10-15 minūtes uzrakstot šo ierakstu esmu nositusi nelietderīgi - un es noticēšu, un ilgi justīšos baigi draņķīgi. Sapratīs tie, kas zinās manu dabu. Kas ne - tā laikam atkal ir kārtējā sev iestāstīšana, bet man vienmēr vajag pamatojumu tam, ko es daru (vai nedaru - un šis ir grūtāk). Un, pat, ja tāda nav, es bieži vien varu atrast. It kā zūd visa cēlā doma tādam jēgu meklējumam, bet es pati sev iestāstu, ka strādā.

Vasarā izlasīto "Melnā retorika. Valodas spēks un maģija" (Brēdeneuers Karstens) un "Nokļūt līdz Jā" (Fišers Rodžers, Juri Viljams) pērles sākumā izmantoju manipulācijai pašai ar sevi. Lieliski, vai ne? Nostrādā, bet kaut kā pašapziņu īsti neceļ.

Vispār, ir dīvaini. Pēc tādas palielas slodzītes un stresa, vajadzēja būt tādam atslābumam. Tādam - neko negribas un nevaru. Bet galīgi nav. Tagad ir tā lielākā enerģija - darīt visu, ko tik iespējams. Un to, kas neiespējams, tomēr iespēt. Fuj, pati redzu, ka rakstu kaut ko jēlu, bet, domu tu noteikti saprati. Pa lielam tas ir GP, pa lielākam - tie ir pārējie apstākļi -> agha, starp citu, man ir vienkārši LIELISKAS dzīvokļa biedres. Patiešām! Kaut kad citreiz, es par viņām uzrakstīšu daudz izsmeļošāk un garāk, bet pagaidām es aprobežošos ar - tiešām LIELISKAS. Un vispār - draugi arī. Ekh, laimīgs cilvēks - šī raksta autors.

Un kaut arī es šodien pamodos tā pavēlāk, pēc vakardienas traģiskās katastrofas bildē, kas bija ielikta tur, kur parasti stāv mūsu spogulis, šodien varu atzīt, ka izskatos jau daudz labāk. Aptuveni var saprast - kur acis un tā.. Tādas dienas taču negadās bieži, tāpēc nelaidīšu garām iespēju padzīvot sabiedrībā, kas joprojām mīl dzīvi, skolu, dzīves skolu tāpat kā es. Tur, kur ļaudis viens otru saprot bez palīgteikumiem, tur, kur viens otru ciena klusējot. Došos uz šodienas miera un klusuma ostu. A.k.a. bibliotēku. <--- NĒ! , jo bibliotēka šodien un rīt esot ciet (atsaucos uz nupat twitter.com publicēto @Skujina tvītu). Tad jau laikam - palieku savā klusajā, jau kaitinoši apsnigušajā Upīšielas dzīvoklī. Kad tā paskatās - kāda vaina? :p

Laiks nodoties tām akadēmiskajām izvirtībām, kuras tika nogrūztas maliņā, kad nāca lielais ļaunais Grand Persecutor. Un vakarā vēl atslodzītei - kārtējais grupu darbs. Variet mani citēt velns viņ' zin, cik bieži un cik vietās, bet man pat gribas kaut ko tādu. Tā vienkārši nosēdēt mājās neko nedarot, jau, es nevarētu. Tu redz - es jau pat tagad esmu pieķērusies kaut kam tuvu "laiku nositošam" - bloga rakstīšanai.

Tas tā - pagaidām. Lai Jums arī pozitīva enerģijas starojuma pilna diena! ;)

Tad jau - ar pēdējo pirmo piektdienu šogad un pēdējo piektdienu šonedēļ! ;)

Elī

Vecais gads aizvadīts, smaids pa visu ģīmi, un sirds pilna bērnišķīga salūta...

Jaunais, 2011. gads ir sagaidīts. Apsveikumi saņemti un izdalīti. Briesmīgi daudz jaunu cilvēku iepazīti. Briesmīgi daudz cilvēku jaunas puses iepazītas.. :) Cik daudz var pamanīties vienas dienas/nakts laikā! Tikai tāpēc, ka ir tāds pamatojums, redzi, JAUNAIS GADS.. :D

Un tātad, kas tad notika ar mums Upīša ielas 48.ajā? 

Gatavojoties gada izskaņai, Kika apkopoja 48.ā pērles 2010. gada nogalē. 

Tad izdomājām uztaisīt tādu gada atvadu fotosesiju. Bilžu ka biezs, rādāmu rezultātu maķentiņ mazāk. Kā jau vienmēr sagadās.

48.ajam godam novadīta gada pēdējā foto-sesija ar pāris pat skatāmiem rezultātiem. Patiešām žēl, ka nebijām visas četras, bet savēlējām Laimīgu jauno arī Elīnai T. un jutām, ka pa lielam, jau, kaut tais Priekuļos, viņa tik un tā ir ar mums! :p 

Indriņa bija pacentusies, uzcepot lielisku kūku, kas, gan, starp mums runājot, joprojām nav līdz galam noēsta. Ja ir laba apetīte, 48.ais Tevi varētu ielūgt uz tēju un kūku. :) Vēl šodien! ;)


Bet atgriežoties pie stāsta par 31.o,...

Pēc laiciņa ieradās viesis. Un tad jau devāmies uz pilsētas centru, kur lielām cilvēku čupām kopā sanākot, sagaidījām gan salūtu, gan jauno - 2011.o Cilvēku patiešām daudz, katram bariņam savs iemesls smieties tik skaļi, ka gribas, kaut es savu lielisko pižiku būtu paķērusi līdzi, lai ausis aizsegtu. Bet, kas gan vecgada vakarā nav ļauts! Maz, ko šai sarakstā norādīt.. :p

Gaidot salūtu, jau atkal satikti cilvēki, ar kuriem iespēja kopā pavadīt gadu maiņu un noskatīties salūtu, ir trakotas veiksmes jautājums.

Lai vai kā, vecais gads tika aizvadīts tiešām fantastiski. Ar lieliskiem cilvēkiem blakus un apkārt, un galu galā - arī salūts bija lielisks. Vienīgi "Happy new year" nonstopā klausīties kādas 4-5 reizes ir mazliet(vai mazliet vairāk kā mazliet) apnicīgi. Citiem gadiem es rekomendētu kaut to "Dzeguzītes" jaungada dziesmu izlasi uzbliezt, bet dažādību. :p Salūtu neiemūžinājām, jo pārāk pieturējāmies pie visvisādām tradīcijām, ticējumiem un citiem jokiem.

Bet pārējais jau vairs nav 2010. gada ziņā.. :) Būtu man vairāk, ko stāstīt, ja būtu laiks to visu uzrakstīt. Pagaidām - pietiks ar to, ka, kā teikts virsrakstā, "smaids pa visu ģīmi".. Ne no kā konkrēta. Tāpat vien. Par to, cik skaisti mirkļi mēdz gadīties. 

You got it (veltījums manām dārgajām dzīvokļa biedrēm) :p

Ar visās jomās visprogresīvākā gada vēlējumiem, 

Elī

P.S. Un kā tu aizvadīji savu 2010.o?