“The practice of putting women on pedestals began to die out when it was discovered that they could give orders better from there” (Betty Grable)

Sveiks, kolēģ!

Šī diena ir lieliska, kaut arī pamodusies esmu paspējusi to izbaudīt tikai kādu maksimums pusstundu, man viņa tiešām liekas skaista. Es beidzot atkal gulēju tā, ka pat atrodas laiks sapņot. Un sapņot TIK skaistus sapņus! Piepildīsies. Ja ļoti gribas, tad dzīvē viss var piepildīties. Tiešām. Piemēram, ja ļoti, ļoti, ļoti gribas nodot kursa darbu, bet situācija ir tāda, ka pat iedomāties īsti nesanāk, ka tas tiešām būtu reāli izdarāms, tomēr var! :)

“What we think, we become.” (Buddha)

Cilvēks vispār ir tāds spēcīgs instruments sevis paša rokās. Ko tikai mēs nespējam sev iestāstīt! Un noticēsim, tikai tāpēc, ka paši tādu savu pārliecību izveidojuši. Es sev iestāstu, ka šīs aptuveni 10-15 minūtes uzrakstot šo ierakstu esmu nositusi nelietderīgi - un es noticēšu, un ilgi justīšos baigi draņķīgi. Sapratīs tie, kas zinās manu dabu. Kas ne - tā laikam atkal ir kārtējā sev iestāstīšana, bet man vienmēr vajag pamatojumu tam, ko es daru (vai nedaru - un šis ir grūtāk). Un, pat, ja tāda nav, es bieži vien varu atrast. It kā zūd visa cēlā doma tādam jēgu meklējumam, bet es pati sev iestāstu, ka strādā.

Vasarā izlasīto "Melnā retorika. Valodas spēks un maģija" (Brēdeneuers Karstens) un "Nokļūt līdz Jā" (Fišers Rodžers, Juri Viljams) pērles sākumā izmantoju manipulācijai pašai ar sevi. Lieliski, vai ne? Nostrādā, bet kaut kā pašapziņu īsti neceļ.

Vispār, ir dīvaini. Pēc tādas palielas slodzītes un stresa, vajadzēja būt tādam atslābumam. Tādam - neko negribas un nevaru. Bet galīgi nav. Tagad ir tā lielākā enerģija - darīt visu, ko tik iespējams. Un to, kas neiespējams, tomēr iespēt. Fuj, pati redzu, ka rakstu kaut ko jēlu, bet, domu tu noteikti saprati. Pa lielam tas ir GP, pa lielākam - tie ir pārējie apstākļi -> agha, starp citu, man ir vienkārši LIELISKAS dzīvokļa biedres. Patiešām! Kaut kad citreiz, es par viņām uzrakstīšu daudz izsmeļošāk un garāk, bet pagaidām es aprobežošos ar - tiešām LIELISKAS. Un vispār - draugi arī. Ekh, laimīgs cilvēks - šī raksta autors.

Un kaut arī es šodien pamodos tā pavēlāk, pēc vakardienas traģiskās katastrofas bildē, kas bija ielikta tur, kur parasti stāv mūsu spogulis, šodien varu atzīt, ka izskatos jau daudz labāk. Aptuveni var saprast - kur acis un tā.. Tādas dienas taču negadās bieži, tāpēc nelaidīšu garām iespēju padzīvot sabiedrībā, kas joprojām mīl dzīvi, skolu, dzīves skolu tāpat kā es. Tur, kur ļaudis viens otru saprot bez palīgteikumiem, tur, kur viens otru ciena klusējot. Došos uz šodienas miera un klusuma ostu. A.k.a. bibliotēku. <--- NĒ! , jo bibliotēka šodien un rīt esot ciet (atsaucos uz nupat twitter.com publicēto @Skujina tvītu). Tad jau laikam - palieku savā klusajā, jau kaitinoši apsnigušajā Upīšielas dzīvoklī. Kad tā paskatās - kāda vaina? :p

Laiks nodoties tām akadēmiskajām izvirtībām, kuras tika nogrūztas maliņā, kad nāca lielais ļaunais Grand Persecutor. Un vakarā vēl atslodzītei - kārtējais grupu darbs. Variet mani citēt velns viņ' zin, cik bieži un cik vietās, bet man pat gribas kaut ko tādu. Tā vienkārši nosēdēt mājās neko nedarot, jau, es nevarētu. Tu redz - es jau pat tagad esmu pieķērusies kaut kam tuvu "laiku nositošam" - bloga rakstīšanai.

Tas tā - pagaidām. Lai Jums arī pozitīva enerģijas starojuma pilna diena! ;)

Tad jau - ar pēdējo pirmo piektdienu šogad un pēdējo piektdienu šonedēļ! ;)

Elī