ViA pasniedzēju pērles -> marts 2011

Sveiks, lasītāj! ;)

Pavasaris praktiski bij iestājies, putniņi čivināja, sniegs kusa, saule cepināja (tā gan viņa dara arī par spīti aukstumam), bet, vai Tu re - izrādās, ka visa jautrība vēl priekšā! Vēl - pēc pēdējā sniedziņa! Ar nepacietību gaidu braucienu uz Beļģiju, kur nemitīgi esot pārpadsmit grādu. Par braucienu te blogā esmu minējusi jau iepriekš. 


Bezgala atvainojos, ka savu norunu  tomēr neturu ( tajā pašā rakstā - par beļģu pasniedzēju citātu iekļaušanu marta krājumā), jo, redzi, es tā padomāju - beļģi ir beļģi un nav, ko putrot viņus kopā ar ViA pasniedzējiem. Pie tam - būtu trakoti ilgi jāgaida, kad es būtu atpakaļ un šis mazais marta citātu kopojums nemaz nesanāktu. Tad nu šeku reku - pavisam, pavisam daži joprojām vien divu (bet neba tādēļ mazāk šiku/atjautīgu/humoristisku) pasniedzēju - Mairas Leščevicas un Guntas Matisones viedie vārdi:

-) "Līdz ko ir izvēlēta resna tēma, darbiņi ir kā konfekte" (G. Matisone, kursā Radio un TV žurnālistika)

-) "Teksts un bilde, prosti runājot, [..]" (G. Matisone)

-) "Stand-up(s) - tā kā sunītis, kurš paceļ kāju, iezīmē mums teritoriju - re, te es biju!" (G.Matisone)

-) "Kā pirmo ziņu viņi lika kaut kādu Saeimas vai politiķu kluci" (G.Matisone)

-) "Bērni iemācās nopumpēt filmas ātrāk kā izrunāt vārdu mamma" (M.Leščevica, kursā Uzņēmējdarbības vadība)

Tas martam arī viss. Pieļauju, kādu varen jauku beļģa citātu samanīsi manā twitter kontā (KungaSaka) laika posmā no 27. marta līdz 9. aprīlim, taču pa lielam - ar nepacietību gaidām aprīli, kurā atkal manā "citātu tīkliņā" (klades ārmalā) sabirs šo pasniedzēju (un, cerams, arī Latvijā atkal tobrīd esošā pasniedzēja Jāņa Juzefoviča) verbālā akadēmiskā daiļrade. Cerēsim uz garāku citātu skaitu.

Bet pagaidām - vēlot veiksmi un smaidu tik siltu kā saulītei aiz loga,

teikšu Jums - atā.

Elī. 

Iepriekšējie "ViA pasniedzēju pērļu" kopojumi:
1) 2009./2010. m. g. 2) septembris 20103) oktobris / novembris 20104) novembra beigas 20105) Decembris 2010 6) Janvāris 2011 7) Februāris 2011




p.s. Un novēli man svētdien lidojumam nelabvēlīgu laiku.

ViA studenta anatomija 2011

Sveicināts, dārgais bloga apmeklētāj,

Visu šo nedēļu Vidzemes Augstskolā notiek "ViA studenta anatomija", kas ir lieliska iespēja vidusskolēniem, izbaudīt vienu dienu studenta ādā. Iet uz lekcijām, meklēt atlaides pusdienām, pa kluso zem krēsla rakstīt sms saviem mīļumiem un zīmēt simpsonu jauno paaudzi savos pierakstu bloknotos. Tieši tā - visu studenta dzīvi no a līdz z. Divas meitenes - Justīne(bildē vidū) un Arīna(bildē pa kreisi) - nolēma šo iespēju izmantot un vakar visu a-z saturu izbaudīja manā pavadībā. Abām meitenēm - lieliska humora izjūta, abas ir ironijas piekritējas, prot uzbraukt, pakaitināt un neapvainoties - mēs sapratāmies nevainojami, tas nozīmē.

Tā kā darbi un pienākumi, un visādas citādas nūģīgas izdarības nākamās pusotras dienas laikā mani raus vai uz pusēm, īsti garu aprakstu šeit man nebūs laika iedrukāt. Bet pamatos:

Tikāmies ap 10iem. Aizgājām pakaļ informatīvo materiālu kopojumiem ViA dzeltenajos maisiņos un tad devāmies nelielā tūrē pa Valmieru, pie viena ieskrienot SWH studijā, kur biju aizmirsusi flešu. Bet sanāca forša ekskursijas odziņa meitenēm. Vairāk Justīni izgidoja Arīna, jo viņa, kā jau vietējā, te zina vairāk. :p Cīnījos pretī nevaldāmajai jautājumu plūsmai un, ja nemaldos, jautājumi bija vairāk vai mazāk tie paši, kādus es uzdevu pirms diviem gadiem Agnesei Bergai, kas bija mans ēnojamais students. 

Rīgas iela no Valletas līdz Maximai, pa ceļam "Oriflame" klientu apkalpošanas centrā, kur "vari piepildīt savu sapni" :D, tad - uz parku aiz Bastiona un visbeidzot - Tērbatas ielas ēku. Briesmīgais vējš bija mūs nogurdinājis, tāpēc, pēc telpu apskatīšanas, kādas 20 minūtes turpat pasēdējām un papļāpājām par dzīvi. 

Aizgājām uz Bastionu paēst.

Izstaigājām bibliotēku.

Izstaigājām C-ielas ēku. Pagaidījām. Pagaidījām vēl. Nogājām uz semināra telpu, kur atklājās, ka esmu kaut ko briesmīgi sajaukusi un seminārs būs pēc 2h. Pagaidījām vēl mazliet. :p

Piedalījāmies seminārā. Filmējām un montējām. Smējāmies un kautrējāmies par rezultātu. Sagaidījām semināra beigas.

Apskatījāmies Z-kojas. Ielīksmojām.

Gājām mājās. Paēdām.

Sapucējāmies atbilstoši A-koju nūģu baļļuka dresskodam. Atbilstoši (vai ne tik - nūģiem) arī sagatavojāmies.

Braucām uz nūģu baļļuku @akojas. Meitenes ātri iemācījās socializēties pa studentu gaumei un kļuva skaidrs - ViA nebūs problēmu. :D

Ap 2iem šodien, nācās doties mājup. 

Devāmies. Bet nospriedām, ka baļļuks bija pa pirmo. Mūzikas izvēle - tieši tāda, ko šādā kodolfizikas, mikrošūnu un pārējo jomu guru vidē prasījās. Tieši tāda, lai man netraucētu malā zinātniskos pētījumus palasīt. Bet, ja nopietni - traki feina atpūta. Tur pie vainas gan cilvēki, gan vienkārši liktenis, kas lēmis A-kojām būt labai baļļuku vietai. 

Arī kopumā visa diena dāmām patika ļoti, ar visiem pārpratumiem, neveiksmītēm, tehnikas zudumiem seminārā un citām figņām. :D Bet "ViA studenta anatomija" abām esot ieguvums. 

Forši. Nākamgad tiekamies. ;)

Tāds mans vakardienas paveiktā konspekts. Šķiet par maz visai dienai? Droši vien. Es detaļas neiekļāvu. Tas būtu pārāk gari un neatstātu intrigu, kas dienu padarīja tik... mhm!! :) 

Ceru, arī Tev tā tāda bija. 

Ja ne, šī diena ir atkal jauna iespēja!

Elī

Murrāšana, viesi, aizsardzība un kartona kastes.

Čau, 

Šis stāsts par Betiju - mammas kaķi Mazsalacā. Un mūsu sirsnīgajām attiecībām.

Iedomājies kaķi, kas pat pieaudzis savos gados.. nu,... baidos kļūdīties - 4os vai 5os joprojām ir mazs, maz-mazītiņš augumā. Kaķene, kas pēc izmēriem atgādina palielāku kāmīti. :p Astes viņai nav. Tas ir garāks un patiešām šausminošāks stāsts - kāpēc, bet šajā stāstā tam nav fundamentāla nozīme. Tātad - iedomājies kaķenīti, kas naktī guļ uz spilventiņa blakus saviem saimniekiem. Tik mazu kaķenīti, ka viņa var ieritināties pie saimnieka kakla un murrāt austiņā. Iedomājies kaķenīti trīs krāsiņās. Baltā, tumši brūnā un bēšā. Tik skaistu kaķenīti, ka, gribētos teikt, ka karaliska paskata. Tāda, kas pašiem Kungiem varētu piederēt. :D Iedomājies?

Un tagad apdeito šīs kaķenītes tēlu ar mežonīgu, patiešām - zvērīgu šņākšanu, rūkšanu pretī katram svešiniekam. Briesmīgāko agresiju ar visu četru ķepu nagiem un zobiem katram, kas uzdrošināsies pienākt par tuvu. Iedomājies "kaķenīti", kas tup šaurā koridorī uz vienā no malām noliktas kartona kastes un nelaiž Tevi garām. Ja tomēr gribi tikt garām, esi gatavs tam, ka šī "kaķenīte" būs ieķērusies Tavā kājā un kāja iegūs viegli sārtu nokrāsu labākajā gadījumā. Sliktākajā - nāksies ķert pēc kāda plākstera, marles vai kā līdzīgi. Mammai pat īsti nevajadzētu sargsuni, ja tā padomā.

Ne jau spēlēšanās viņai prātā. Kad viņa spēlējas (ar saimniekiem), viņa spēlējas kā gluži parasts kaķis. Bez nadziņiem, pažļambājot :D pirkstu, nevis visām varītēm cenšoties to nokozt. Jā, spēlējas viņa pavisam citādi. Šī attieksme ir tiešām aizsardzības nolūkos. Visticamāk, dēļ stāsta par asti, kas šeit izpalika.

Kā jau minēju, cieš ikviens "svešais" un arī es Mazsalacā ierodos visai reti, tāpēc esmu pieskaitāma šai kategorijai. Rezultāts - roka, kas jāaptin, lai cilvēki nebītos no skata un, lai es visu dienu nemocītos, kad viss kaut kas skartos klāt. 

Mācība: kaķis nav mājdzīvnieks. Kaķis ir personība. Un nereti vēl neizprotamāka kā mēs - cilvēkveidīgie.

Sargājiet sevi un savus mīļos (tai skaitā četrkājainos),

Elī