Čau,
Šis stāsts par Betiju - mammas kaķi Mazsalacā. Un mūsu sirsnīgajām attiecībām.
Iedomājies kaķi, kas pat pieaudzis savos gados.. nu,... baidos kļūdīties - 4os vai 5os joprojām ir mazs, maz-mazītiņš augumā. Kaķene, kas pēc izmēriem atgādina palielāku kāmīti. :p Astes viņai nav. Tas ir garāks un patiešām šausminošāks stāsts - kāpēc, bet šajā stāstā tam nav fundamentāla nozīme. Tātad - iedomājies kaķenīti, kas naktī guļ uz spilventiņa blakus saviem saimniekiem. Tik mazu kaķenīti, ka viņa var ieritināties pie saimnieka kakla un murrāt austiņā. Iedomājies kaķenīti trīs krāsiņās. Baltā, tumši brūnā un bēšā. Tik skaistu kaķenīti, ka, gribētos teikt, ka karaliska paskata. Tāda, kas pašiem Kungiem varētu piederēt. :D Iedomājies?

Ne jau spēlēšanās viņai prātā. Kad viņa spēlējas (ar saimniekiem), viņa spēlējas kā gluži parasts kaķis. Bez nadziņiem, pažļambājot :D pirkstu, nevis visām varītēm cenšoties to nokozt. Jā, spēlējas viņa pavisam citādi. Šī attieksme ir tiešām aizsardzības nolūkos. Visticamāk, dēļ stāsta par asti, kas šeit izpalika.
Kā jau minēju, cieš ikviens "svešais" un arī es Mazsalacā ierodos visai reti, tāpēc esmu pieskaitāma šai kategorijai. Rezultāts - roka, kas jāaptin, lai cilvēki nebītos no skata un, lai es visu dienu nemocītos, kad viss kaut kas skartos klāt.
Mācība: kaķis nav mājdzīvnieks. Kaķis ir personība. Un nereti vēl neizprotamāka kā mēs - cilvēkveidīgie.
Sargājiet sevi un savus mīļos (tai skaitā četrkājainos),
Elī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru