
Šodien visu rīta pusi līdz pat šim brīdim (~14.30) norušinājos pa dārzu. Jā, jā, malacis, labs darbiņš, kas padarīts, burkāniņi, bietītes, dillītes un gurķīši tagad priekā gavilē, jo tiek i pie saulītes, i pie barības vielām...
Bet tā nu es tā rušinoties, aizdomājos - kā tie aktīvie dabas aizstāvji cīnās pret mežu izciršanu, pret meža iemītnieku - visas garum garās barības ķēdes dzīves apstākļu iznīcināšanu - cik varmācīgi! Fuj! Bet te - manas vecmammas piemājas dārzā, kur notiek gluži tādas pat nekrietnības, viņi pat neiedomājas protestēm manām varmācīgajām aktivitātēm.
Gluži kā izcērtot mežu tiek atņemtas barības vielas, dzīves vietas un viss pārējais tiem mazajiem kustonīšiem, ravējot dārzu tiek atņemts viss tas pats vēl mazliet mazākiem, mazliet par sevi mazāk spējīgiem pastāvēt. Un retais maz var iedomāties, cik daudziem! Tārpiņi, zirneklīši, skudriņas, utt. Cik daudz gan viņu!
Ja tādas pret-dārzu ravēšanas kustības maz pastāv, tad viņas ir pārāk klusas un es aicinu bļaut savus draudīgos saukļus skaļāk, jo šodien es tiku pamatīgi sakosta par to mazo plēsonīšu dzīves apstākļu sačakarēšanu. Kur te ir tā smagā atsķirība no mežu izciršanas?
Tā ravēšana tiek darīta tikai cilvēka personīgā labuma gūšanai. Tik pat ļauna. Kukainīši ir tās pašas barības ķēdes posmi kā vāveres, eži, u.c. meža kustoņi.
Kāda starpība?
p.s. un jā, šis ieraksts tapa tikai tāpēc, ka man toč piegriezās tā ravēšana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru