Ne gluži informatīvā centra piemērs #1

Šorīt zvanīju organizācijai X, kuras pakalpojumus izmantoju, lai noskaidrotu, vai tāds sīkums kā nepareizā mēneša norādīšana rēķina apmaksas informācijā nesagādā kādas problēmas. Tālruņa numurus, uz kuru jāzvana tālu nebija jāmeklē, jo uz epastu nosūtītajā rēķinā skaidri un gaiši norādīts “Ja Jums rodas jautājumi par rēķinu saturu un summu lūdzam sazināties ar grāmatvedību xxxx xxxx”. Sekojot šai informācijai, uzgriezu numuriņu un gaidīju izsaukuma signālu. Klausuli paceļ dāma, kam šķietami daudz ērtāka un izprotamāka būtu saziņa krievu valodā, tomēr es paturu savas tiesības runāt latviski. Lai nebūtu gluži tā, ka pavisam necienu kundzi, runāju lēnām. Uzdodu savu jautājumu, man tiek 2 reizes pārprasīta mana baisā problēma, 3 reizes pārprasīta adrese un tikai tad uzzinu “atvainojiet, grāmatvede ir atvaļinājumā, tāpēc nevarēšu jums palīdzēt”. Neizbēgami, sekoja neliela mulsuma pauze… “tas nozīmē, ka šobrīd uzņēmuma nav neviena, kas var šo jautājumu izskatīt?”. Dāma: “Es paskatīšos, uz redzēšanos”. “Pagaidiet, tad es saņemšu kaut kādu ziņu epastā?”. Dāma: “Jā, droši vien”. Saruna beidzas.

Nepaiet 2 minūtes, kad man zvana no organizācijas X. Jau cita balss. “Labdien, atvainojiet, vai varat izstāstīt, kas bija par jautājumu?”. Sekojoši – mans jautājums tiek atbildēts pāris sekunžu laikā, problēma atrisināta, visi priecīgi.

Reizēm mainīt savu viedokli nav nemaz tik slikti…

Šodien izdevās iemest aci pāris izsenās vēstulēs iekš draugiem.lv, kas man jau atkal un kārtējo reizi ļāva pārliecināties par to, cik ļoti manu dzīvi ir ietekmējušas mazas sakritības, daži nenopietni izteikti vārdi, dažas pārdrošas idejas…

Kad es tā domāju un pamazām secinu, ka, izvēloties tikai nedaudz citādu soli, es savu dzīvi būtu izmainījusi pilnībā, es priecājos, ka tā neizdarīju. Es priecājos, ka esmu tur, kur esmu, ar tiem cilvēkiem blakus, kas reizēm neatbild uz sms vai vēstulēm draugos, bet joprojām cītīgi gādā, lai mana dzīve būtu gaužām skaista, krāsaina un interesanta.

Bet tādu notikumu nav viens vien. Ik pa brīdim kāda līdzcilvēka izteiktais komentārs vai ierosinājums ir pilnībā mainījis manus uzskatus un, skat, dēļ viena maza mammas izteikta komentāra vakar, jau rīt manā dzīvē kas būtiski mainīsies.

Vai tas nozīmē, ka esmu nepatstāvīga, viegli ietekmējama? Droši vien! Bet, ja reiz rezultāts ir tik labs, kā tas, pie kā mani līdz šim ir novedusi mana dzīve, tad – kur ir problēma? Lai jau! Man patīk!

 

Elyna

Vēl pāris soļi līdz papīram, bet tie smagākie

Nav jau vairs daudz ceturtajā kursā palicis. Skat, jau oktobris klāt un pēc divām nedēļām nododams bakalaura darba pieteikums. Pa vidu nākas iepīt darbu, lekcijas un galu galā nevienam nenāk par skādi kādreiz baudīt mazumiņu privātās dzīves. Kaut palasit grāmatu, piemēram. Manai šībrīža izvēlei nav ne vainas ("Cult Killers" by Frank Moorhouse). Būtu tik man vairāk laika pieķerties lappušu aizraujosajam saturam... Varbūt kādu citu dienu...

Sometimes you can’t make it on your own, but those some times are not goin’ to last forever

Dzīve visu ieliek savās vietās. Ar laiku.

Nezinu, kā Tavā dzīvē, bet manā ir bijuši neskaitāmi daudz tādi ļaudis, kas savus nospiedumus (labus un sliktus) atstājuši uz priekšdienām. Cilvēki, kas ļoti būtiski ietekmējuši to, kas ar mani ir noticis un notiek pat šobrīd. Kas tagad ar viņiem ir noticis? Man nav ne mazākās nojausmas. Bet, vai man vajadzētu maisīties viņu dzīvēm pa vidu tikai tādēļ, ka reiz mūs saistījušas kopīgas atmiņas un kopīgi piedzīvojumi? Nezinu, bet pieņemu, ka ne. Pieņemu, ka katram cilvēkam manā dzīvē ir bijusi kāda svarīga loma un tobrīd, kad šis cilvēks bijis manā dzīvē, viņš ir nospēlējis tieši tāds rindiņas no scenārija, kas viņam bija paredzētas.

Pamatskolā man bija ļoti laba draudzene, ar ko beigu beigās plēsāmies ne pa jokam. Toreiz, ar sarunām, strīdiem un dzīves stāstiem, ko spriedelējām savā starpā, viņa palīdzēja man labāk saprast cilvēkus. Pie viena, labāk saprast arī pašai sevi. Tagad mēs aprobežojamies ar retu “like” nospiešanu viena otras draugiem.lv galerijās. Bija pamatskolā arī ļoti labs draugs, kuram varēju stāstīt visus savas dzīves sīkumus un tāpat viņš atklāja arī man savu dzīvi. Tagad? Tagad es pat nezinu, vai viņš joprojām ir precējies un viena vai nu jau vairāku bērnu tēvs? Vidusskolas draudzene LAIKAM pabeidza augstskolu. Vidusskoals labs draugs tagad ikdienā sastopams, bet nepārmijam praktiski ne vārda. Šie un vēl daudzi citi cilvēki ar manu dzīvi ir izdarījuši bezgala nozīmīgas pārmaiņas, tāpēc vienmēr būšu viņiem pateicīga, bet ne parādā.

Ar šo es gribēju pateikt paldies katram, kas manā dzīvē kādreiz ir parādījies. Ar labu vai sliktu – vai tur kāda nozīme. Jo viss, kas mani nenogalina, tikai padara mani stiprāku.

Tas – pagaidām,
Elīna

Tā ir ar Sālsmaizēm

Sveiciens, biedri! Viena lieta, kurā ar savu ideju, iespējams, vari izlīdzēt. Jau pusotru nedēļu abi ar Jāni dzīvojam dzīvoklī, ne vairs kojās. Pa šo pusotru nedēļu neizbēgami bijuši pāris draugu un paziņu apciemojumi, nemaz nerunājot par kolektīvu hokeja skatīšanās tradīciju. Tā nu ir sanācis, ka par spīti mūsu lielajiem plāniem 31.augustā rīkot oficiālo Sālsmaizi, kad visi sanāk, priecājas un līksmojas, vien daži vēl nav paguvuši pie mums viesoties un novērtēt jaunos (pašu prāt - lieliskos) dzīves apstākļus. Tāpēc tagad esam apmulsuši - ko darīt? Vai smuki būtu aicināt uz Sālsmaizi tos, kas te jau bijuši?  Vai smuki būtu uzaicināt tikai dažus uz tādu oficiālu padarīšanu? Vai vispār tādu Sālsmaizi nerīkot? Nav īsti pieredzes šajā jautājumā, tāpēc paļaujos uz ierosinājumiem.

E.

Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.

Šīs nedēļas laikā visai daudz, kas dzīvē mainījies. Tā vien šķiet, ka 22 ir tas vecums, kad dzīve sakārtojas. Čerēšu un ticēšu. :) lai Tev arī viss labi!

Stāsts par seniem laikiem un šodienu.

Šodiena ir mana dzimšanas diena. Svētki maniem vecākiem, jo pirms veseliem DIVDESMIT DIVIEM gadiem viņu dzīvēs ar brēcienu, spārdīšanos un, nešaubos, lieko svaru - ienācu es.

Toreiz...

Toreiz... tajā karstajā vasarā Cēsu slimnīcas logi, gandrīz bez izņēmuma, bija vaļā, lai telpās ienestu kaut nedaudz svaiga gaisa. Precīzi nepateikšu, vai tieši todien, kad dzima Elīna, vai pāris dienas vēlāk, bet, pavisam droši - Elīna ar mammu vēl gulēja slimnīcā, kad mazais Kungs (tolaik jau mazās māsas lielais divgadīgais brālis) pie slimnīcas bļāva "Mammu, es Tev kaut ko nodziedāšu". Slimnīcas logos drīz vien netrūka pārsteigtu seju, kas no visiem stāviem un palātām lūkojās mazajā, mazliet apaļīgajā drosminiekā, kas skaisti trallināja "Vecās likteņdzirnas". Vēlāk par šo atgadījumu jau bija lasāms vietējā laikrakstā. Lieki teikt, no tā diez cik daudz neatminos, bet tas nemaina jauko faktu - brālis mani sagaidīja ar skaistu dziesmiņu. Vispār, jau, viņš apsveica mammu. Un tā arī, patiesībā, vajadzētu būt. Svētki bija viņiem, nevis man.

Tagad...
Un arī tagad tāpat. Daudz laimes manai mammai, tētim, vecmāmiņai, vectētiņam, un visiem pārējiem. Viņiem šodiena ir atmiņas par kādu, cerams, ļoti skaistu, varbūt pat, vienu no skaistākajām dienām viņu mūžos! Un arī Tev, taču nenoliegsi, ir visai feini reizi pa reizei palasīt kādu ierakstu šajā blogā, vai ne? Varbūt pat reizi pa reizei saskrienamies un papļāpājam? Tad jau no tiesas - daudz laimes šodienā arī Tev! Man? Man šodiena ir diena, kad palieku gadu vecāka. Kad saku paldies savai mammai un tētim par to, ka esmu, un saku paldies sev un pārējiem par to, ka esmu tāda, kāda esmu. :)

Galu galā - paldies arī Tev. Tāpēc vēlreiz - daudz laimes! Izbaudi šo skaisto vasaras mēnesi - augustu, un sauli, kas ik pa brīdim tiek nomainīta ar veldzējošu lietutiņu. Izbaudi un esi laimīgs cilvēks. Jo laimīgi cilvēki rada svētkus katru dienu un katram.

APSVEICU!
Elīna

p.s. ar kūku nedalos!

No jauna...

No augusta blogs atkal būs aktīvs un ar rudens semestri tajā gaidāmas saturiskas pārmaiņas! Draud iepatikties!


Laiks paiet nemanot. Bet pamanāmi mainās viss, kas eksistē tajā. Es, piemēram (pierādījums bildē). 

Vēl pavisam nesen plānoju vērt to bodīti ciet - blogu. Bet tad izdomāju - man taču vēl tik daudz sakāmā un štrunts par to, ka nav laika to visu vienmēr piefiksēt. Ne jau KAD ir svarīgākais, bet KO, vai ne? Tāpēc varu droši apgalvot, ka, ja vēl līdz šim šaubījies, tad tagad droši vari šo lapu saglabāt pie bookmarks, jo arī pēc pusgada te būs ko palasīt. 

Kāpēc bija domas par bloga aizvēršanu?

Kopš ERASMUS šī mācību gada pirmajā semestrī te praktiski nebiju ierakstījusi neko, izņemot faktu par savu pārvākšanos no Ausekļa ielas kopmītnēm uz klusajiem Zvejnieka ielas koju apartamentiem. Domāju, ka, tā kā nākamajā semestrī jāiziet 9 kursi, jāraksta bakalaura darbs, paralēli jāstrādā, jādarbojas ViA SA un ideālā variantā jāatrod laiks arī apmeklēt kori, tad droši vien laika te drukāt nebūs nemaz. 

Kāpēc tad tomēr?

Bet tad es tā padomāju - 9 kursi? Izklausās gana vērtīgs potenciāls pasniedzēju pērlēm... ViA SA vienmēr ir bijis kaut kas gana vērtīgs, lai par to informētu arī citus, vai vienkārši - iesaistītu diskusijā. Lai tas būtu topošās VIA SA mājaslapas, kāda izglītības vai ekonomikas jautājuma, vai gluži vienkārši - augstskolas aktualitāšu temats. Tāpat, ja izdosies savā dienaskārtībā atrast laiku korim, labprāt padalītos ar iespaidiem, rekomendācijām un aktualitātēm. Un par darbu - tā kā vēl nezinu - ko tur darīšu - vēl nevaru apsolīt, ka par to būs, ko rakstīt. Bet es uz to paļaujos...

Kas gaidāms no manis?

Blogs pēc būtības paliek tāds pats - par visu un īsti neko. Pārdomas un pārstāsti. Lielākoties, es vienkārši turpināšu filosofēt par asfalta liešanas karstā vasaras laikā jēgu un blondīņu autovadītāj-mākslu. Bet pašos pamatos, es domāju, būs interesanti lasīt arī tiem, kas mani nezina, Valmierā nav bijuši, ir pārliecināti, ka ViA ir tikai basketbola komandas nosaukumā iepīti vārdi, utt.

Kā ar debatēm, dzeju un pārējo, kas līdz šim spilgti raksturoja blogu?

Kaut kas taču ir jāatstāj arī intrigai.... 

Kā nomainit A burtiņu uz Z burtiņu #2

2. Nodaļa. Pats sākums.

Pirmais rīts šeit ir pienācis, vakar visu vēl neizkrāmējām, lielākā problēma, kā visur, būs ar drēbēm. Bet pagaidām – ir labi.

Galvenās sūdzības? Interneta vads joprojām nav salabots, tualetē neiet ūdens, izlietne aizdambējusies, krāns nav aizgriežams, lampa par zemu – Jānis jau vairākas reizes ar galvu sasveicinājās ar to draņķa kupolu.

Kas tad te ir labi? Oj, miers. Tāds miers, par kādu A-kojās pat nevar sapņot. Ar bezvada, internetu, starp citu, nav tik traģiski. Varbūt, man tā šķiet tikai tāpēc, ka tur pārsvarā dzīvojos pa 3.stāvu, kur, kā ļaudis mēļo, JĀBŪT sliktam internetam. Vēl, bez miera te joprojām ir tie lielie, lieliskie spoguļi. :) Un, starp citu, arī zvaigznīšu uzlīmītes, kas naktī spīd :D Ok, tas tā – jokam.

Tagad mēs ar Jāni plānojam rīkot “sālsmaizes vakaru”. Vēl jāizdomā kad un kā precīzi, bet, vispār, varētu. Tad jau visticamāk saņemsi ielūgumu drīz, ja rīkosim.

Bet vispār, ciemoties var neatkarīgi no tā. ;)

Elīna

Kā nomainīt A burtiņu uz Z burtiņu #1

1. nodaļa. Pirmie iespaidi.

Šodien ievācamies. Abi ar Jāni. Bet no rīta ar Mudīti tikos tikai es, jo Jānis jau rukāja vaigu sviedriem savā darbā, tur - tuvu Valletas aplim. Labi, ka ir tādi draugi kā Elīna Tilaka (BV studenti vispār pēc dabas esot sirdī gaiši, esmu dzirdējusi), kas pačukst pa telefona klausuli savai kolēģei to četru ciparu kombināciju, kā durvis atvērt Zvejnieka ielas kopuškās. 

Satieku komendanti Mudīti, papļāpājam par dzīvi, darbiem, līgumiem, atslēgām un visādām citādām fiškām un dodamies uz trešo stāvu. 307. istabiņā sagaida rūcošs ledusskapis, daudz vietas un galvenais - milzīgs spogulis koridorī. Bet, ko tur daudz - slēdzu vaļā istabiņas durvis. 

Netīkams bija mans pārsteigums, kad pamanīju kādas padsmit kastes abās gultās, ar puķainiem papīrgabaliem nolīmētās sienas un netīro palodzi. Kastes, par laimi, izdevās pārstiept uz citu istabiņu, kad komendante lūdza palīdzēt. Ar pārējo - nācās tikt galā pašai. Sūdzību ir daudz - tapetes nolupušas, netīras, slaukāmās slotas nav ne tuvumā (arī virtuvē), istaba auksta, auksta, interneta vada praktiski nav, jo tas, kas tur ir, ir vairāku sīku, sīku, sīku interneta vada detaļiņu apkopojums lielā čupā. 

Izdomāju te īsi uzskaitīt tos pāris GALVENOS punktus, no kā nāksies atteikties A-kojas pametot:

    - Čomi ij man, ij Jānim, kas akojās dzīvo.

    - Internets lai vai kāds, bet tomēr - arī bezvadu akojās mēdz būt lietojams

    - TV kabeļa tur (Zkojās) nav, tāpēc TV jāsūta mājās. :(

    - Skaisti un forši balkoni

Bet A-kojas, mēs joprojām tur rādīsimies ik pa laikam! 

Kaut kāda intuīcija (vai sazin kas tas ir) tomēr saka priekšā, ka būs labi, jā. :)

Elīna

Nemainīgi. Par to.

Ir lietas dzīvē, kas mainās ik uz soļa. Viedoklis par politiskajām partijām, laikapstākļi, degvielas cenas (pamanījāt, ka par šo jau otrais ieraksts pēc kārtas?). Bet ir arī tādas lietas un parādības, kas nemainās nekad. Un, lai visi citi apstākļi, no kuriem, šķietami, tas zīmīgais bijis atkarīgs, būtu mainījušies, bet tas viens paliek nemainīgs un tā tam būs būt. Vari iedomāties kādu piemēru? Kaut ko, kas pat mainot visādus pārējos (saistītus) apstākļus, joprojām paliktu nemainīgs, neizbēgams. Mans piemērs ir rīta steiga, lai cik minūtes vai stundas es sev neatvēlētu no rīta, uzliekot agrāku modinātāju kā vajadzētu, un lai kā nesaīsinātu no rīta darāmo lietu sarakstu, tās iespējami vairāk izdarot jau iepriekšējā vakarā, es tik un tā pa durvīm izskriešu pēdējā brīdī. Bet vispār, man ir daudz tādu piemēru iz dzīves, par vienu no viņiem, konkrēti neminētu, arī viss šis stāsts.

Tātad, par nemainīgo. Reiz, kaut kur kaut kas man bija teicis, ka ir labi, ka šitajā ātri skrejošajā un mainīgajā dzīvē ir arī kaut kas nemainīgs. Kaut kas, ar ko noteikti vari rēķināties. A ko tad, ja tas, ar ko "vari rēķināties" ir kāds nelabvēlis, kas katru rītu vienā un tajā pašā laikā pa taciņu nāk Tev pretī? Ko tad, ja tas, ar ko "vari rēķināties" ir kāds slikts ieradums vai vēl ļaunāk - patiešām neizbēgama un neizmaināma nelaime? 

Pie tā, kas nemainās, varot viegli pierast. Bet, lai pie tā pierastu, tas vispirms ir jāpieņem. Ko darīt ar nemainīgo, ar kuru "vari rēķināties" vienmēr, bet pie kā neizdodas pierast? Kuru sirds atsakās pieņemt? Ja nu Tavā dzīvē būtu kaut kas no citiem dikti labiem faktoriem neatkarīgs, bet cieši, cieši saistīts, ko Tu nevari izmainīt? 

Kā lai ignorē to, kas neignorē mani, bet gan dara man pāri? Atkal un atkal.

Par (kādas pasniedzējas vārdiem sakot) EKSPEKTĀCIJĀM šis stāsts.

Labdien, kolēģi,

Mani sauc Elīna un man ir problēma.

Ir kaut kas, ko dikti kārojas, bet apstākļi man to nenodrošina.

Dzīvei cauri cilvēks vienmēr iet ar kādu noteiktu mērķi. Pat, ja mērķis ir tikt skaidrībā par to, kas ir mērķis. Pat, ja mērķis ir kaut kā novilkt šo dienu līdz tās izskaņai. Lai kāds būtu mērķis, varbūt mērķI, varbūt tie ir 100 000 vai vairāk, bet vienmēr kaut kas tāds ir, kas dzen uz priekšu vai tieši pretēji - attur vājprātā sprēgāt pa galvu pa kaklu kaut kur. 

Visam, ko Tu dari vai nedari ir kāds iemesls, "because" vai "in order to" motīvs, pēc interakcionistu teorijām spriežot. Un Tu ceri uz šīm izmaiņām, rezultātu vai visādu iemeslu apvienojumu, tāpēc rīkojies. Arī maniem darbiem un nedarbiem tādi motivatori  ir. Un tāds skaisti izsapņots sapnis un viens no daudzajiem mērķiem reiz dzīvot A-kojās dzima reiz kādā jaukā pasēdēšanā šai pašā iestādē, manuprāt, septembrī vai oktobrī, vai varbūt pat, nenoliedzu, tā varētu būt bijusi vasara, kad kāds, baidos minēt maldīgi, bet, šķiet, vieds un garā spēcīgs cilvēks ierosināja spēlēt spēli "Vilkači" (video sižeta gadījumā šeit atskanētu gongs)

Tolaik, man - jaunai, nesamaitātai, dzīves raupjumu un skarbo degvielas cenu pieauguma ļaunumu nepazinušajai spindzelei tā šķita kā patīkama domino spēle. Citiem vārdiem - es tik pat labi būtu varējusi no sērkociņiem būvēt vikingu teltiņas. Neizpratu tolaik to spēles daili, kas slēpās psiholoģiskajā spriedzē, ļauno no labā šķetinot. Garlaikoja. Līdz laikam.

Un šis laiks pienāca, ja nemaldos, pēc pāris nedēļām vai pat mēneša kojās, kad atkārtoti notika riņķa sēdēšna un pļāpāšana par spalvainajiem radījumiem, to glābējiem un killeriem. Šajā reizē neiekļuvu dalībnieku vidū un tikai noraudzījos uz spēli no malas. Kā ... tie skumjie cilvēki, kuru man visās tajās jaukajās tīņu filmās dikti žēl. Un tajā reizē tāda kā atklāsme nāca pār manu prātu - nu ja, es gribu spēlēt Vilkačus! Tā ir forša spēle - ko tur liegt! Un, ja reiz dzīvošu Akojās, noteikti spēlēšu!!!

Tavu jauku brīnumiņ, pēc aptuveni pusgada, kā izrādās, dzīve tā izgrozījās, ka nonācu Akojās. Ne tikai tā - ciemoties, bet pa īstam, tā - ilgāk. Man bija visvisādi mērķi - lieli un mazi, psiholoģiski un praktiski izaicinājumi, utt. utjp., bet tas viens mazais mērķītis, ko izsenis trauslais cilvēciņš - Elīna Kunga - bij' izsapņojusi savā prātā - "ja reiz es dzīvošu Akojās, noteikti spēlēšu Vilkačus" joprojām dzirksteļoja prātā.

Realitāte? Lielākā daļa, šķiet, par šo spēli jau ir aizmirsuši. (pauzīte paskumt) Neesot ne laika, ne cilvēku, tā smej, berot sāli brūcēs - es ta te ievācos, cilvēku palika vairāk!!! Bet ļaudīm, kam tā laime smaidījusi tiktāl, ka vairakkārt izdevies spēli uzspēlēt, pārliecināšanas māka jau attītīstīta tiktāl, ka neņemos viņiem oponēt un strīdus celt. Reiz tālā nākotnē, kad man apkārt būs 84 mazbērnu pulciņš, iemācīšu viņiem spēli, ko reiz skarbā un antidemokrātiskā akoju sabiedrība man kā indivīdam liedza uz savas ādas izbaudīt vairāk kā vienu reizi. 

Paldies, ka uzklausījāt,

Bet tas nepalīdz

Elīna

Problēma X

Vienu dienu es pamodīšos un zināšu, ka viss šis stress ir aiz muguras. Lai kādas būtu sekas tiem akadēmiskajiem/papīru jautājumiem, kam tagad ir jāiet cauri, es drīz vien izdzīvošu sekas nevis to paziņošanas gaidīšanu. Tā dzīve būs vieglāka, tā man pagaidām domāt.

Dzīvē katram gadās visādi Čē Pē un savi stresiņi reti kuram nav ikdiena. Es - pēc dabas tāda, kas pie katras iespējas saskatīs riskus. Un domās tos visus jau izdzīvos visļaunākajās versijās, pirms vispār kas noticis. Šoreiz, gan, nebūs tieši šis gadījums. Redzi, vārdā nesaucamā problēma X paredz nejaukas akadēmiskās sekas vismaz turpmākajam semestrim Vidzemes Augstskolā. Cik tas bija atkarīgs no manis - darīju, kas manos spēkos, bet turpmākais ir liktens vai sazin kādu vēl dīvaiņu rokās. 

Nelāgā kārtā poblēmai X nav šķietami vēlama atrisinājuma. Pat, ja es zinātu problēmas formulu. Ja notiks tas ļaunākais, dzīve mainīsies. Krasi mainīsies, bet, vai Tu zini ko, tā joprojām būs mana skaistā dzīve. Viens jauks cilvēks, kurš "happens to be" mans brālis, reiz man teica, ka viss, kas beidzas, beidzas labi. Ja tas nav labi, tad tas vēl nav beidzies. Un, ja nu tomēr ir, tad arī tā ir labi, jo par daudz labi arī nav labi.

Ir taču sava daļa taisnības, vai ne? Galu galā - dzīve turpinās un turpinās Tavas iespējas to padarīt arvien skaistāku un interesantāku! Nav taču balta bez melna! Tāpat kā nav garšīgās košlenes čupa čupa viducī,kamēr neesi izlauzies cauri tai sāļajai ledenei (ļek!) Neatceros kur, bet es kaut kur reiz paķēru dzīvei līdzi arī to domu, ka katra neveiksme ir solis tuvāk veiksmei. Un, ja Tu tici, ka tas, kas notiek, notiek uz labu - tad agri vai vēlu, sapratīsi - kāpēc tā ir šķitis. Tā man ir gadījies. Un uz to es paļaujos arī šoreiz.

Galu galā, mana stratēģija manam lielajam kreņķim, manai lielajai problēmai X ir:

1) Mīlēt sevi un saudzēt savus nervus domājot par to, ko esmu pazaudējusi. Tā vietā - domāt par to, ko esmu ieguvusi - motivāciju kam, mācību, pieredzi, utt.

2) Mācīties no savas kļūdas. Izanalizēt, kā to mēdzu darīt ar visu - kaut SWOT analīzi veikt. :)

3) Nebaidīties riskēt noticēt labākajam rezultātam. 

4) Dzīvot, lai darītu lietas labākas, nevis dzīvotu pagātnē, par izdarīto.

Savukārt, Tev es novēlu, dzīvē cauri tiek problēmu brikšņiem iet līdzīgi - kā es lasu horoskopus - ja kaut kas patīk - es tiem noticu, ja ne - aizmirstu. Tāpat arī dzīvē - ja kas izdodas, motivēt sevi nākamreiz izdarīt vēl labāk, ja kas neizdodas, neļaut tam sagandēt dienu. 

Ar sveicieniem un vēlējumiem mest stresus un uztraukumus pie malas, lai rastos vieta priekam par dzīvi un laikam ražot veiksmīgu rīcības plānu,

Elīna.

[Dz.] While away

This silence,

This loud, screaming violence around

I hope you don’t blame me

For taking away the ground

Under your feet

I’ve been searching the answers

To questions I didn’t knew

Though I knew from beginning

My only answer was you

This madness

This crazy and troubling sadness around

I hope, you’re still waiting

For me returning the ground

Under your feet

I’ve been wondering how could

This ever happen to me

Most wonderful journey

In life turns out to be

With you

Tonight I’m going to cover

With dreams of my lover by my side

And tomorrow

I’m going to call on everything that still isn’t right

For more than I could afford

I’ve been here away, I’ve been wrong

Thinking I could live on

Like that

What am I doing here

I didn’t have to go, from the very start

What am I doing here

I had to stay right where you are

Whatever comes our way

We’ll tear apart

Whatever ruins the day

The new we’ll start

Just while I’m away

I’m saving my heart

With you…

I’ve been searching the answers

To questions I didn’t know

Though I knew from beginning

My only answer was you

What am I doing here

I didn’t have to go from the very start

What am I doing here

I should have followed my heart

What am I doing here

I knew I was wrong from the very start

What am I doing here

I want to go back right where you are…

This beauty,

This wonderful life is not mine for sure

I hope you know that my only life is there where you are

I’ve been looking for something I couldn’t really define

But to open your eyes sometimes you have to go blind

/Ely