Ir lietas dzīvē, kas mainās ik uz soļa. Viedoklis par politiskajām partijām, laikapstākļi, degvielas cenas (pamanījāt, ka par šo jau otrais ieraksts pēc kārtas?). Bet ir arī tādas lietas un parādības, kas nemainās nekad. Un, lai visi citi apstākļi, no kuriem, šķietami, tas zīmīgais bijis atkarīgs, būtu mainījušies, bet tas viens paliek nemainīgs un tā tam būs būt. Vari iedomāties kādu piemēru? Kaut ko, kas pat mainot visādus pārējos (saistītus) apstākļus, joprojām paliktu nemainīgs, neizbēgams. Mans piemērs ir rīta steiga, lai cik minūtes vai stundas es sev neatvēlētu no rīta, uzliekot agrāku modinātāju kā vajadzētu, un lai kā nesaīsinātu no rīta darāmo lietu sarakstu, tās iespējami vairāk izdarot jau iepriekšējā vakarā, es tik un tā pa durvīm izskriešu pēdējā brīdī. Bet vispār, man ir daudz tādu piemēru iz dzīves, par vienu no viņiem, konkrēti neminētu, arī viss šis stāsts.
Tātad, par nemainīgo. Reiz, kaut kur kaut kas man bija teicis, ka ir labi, ka šitajā ātri skrejošajā un mainīgajā dzīvē ir arī kaut kas nemainīgs. Kaut kas, ar ko noteikti vari rēķināties. A ko tad, ja tas, ar ko "vari rēķināties" ir kāds nelabvēlis, kas katru rītu vienā un tajā pašā laikā pa taciņu nāk Tev pretī? Ko tad, ja tas, ar ko "vari rēķināties" ir kāds slikts ieradums vai vēl ļaunāk - patiešām neizbēgama un neizmaināma nelaime?
Pie tā, kas nemainās, varot viegli pierast. Bet, lai pie tā pierastu, tas vispirms ir jāpieņem. Ko darīt ar nemainīgo, ar kuru "vari rēķināties" vienmēr, bet pie kā neizdodas pierast? Kuru sirds atsakās pieņemt? Ja nu Tavā dzīvē būtu kaut kas no citiem dikti labiem faktoriem neatkarīgs, bet cieši, cieši saistīts, ko Tu nevari izmainīt?
Kā lai ignorē to, kas neignorē mani, bet gan dara man pāri? Atkal un atkal.
