Par (kādas pasniedzējas vārdiem sakot) EKSPEKTĀCIJĀM šis stāsts.

Labdien, kolēģi,

Mani sauc Elīna un man ir problēma.

Ir kaut kas, ko dikti kārojas, bet apstākļi man to nenodrošina.

Dzīvei cauri cilvēks vienmēr iet ar kādu noteiktu mērķi. Pat, ja mērķis ir tikt skaidrībā par to, kas ir mērķis. Pat, ja mērķis ir kaut kā novilkt šo dienu līdz tās izskaņai. Lai kāds būtu mērķis, varbūt mērķI, varbūt tie ir 100 000 vai vairāk, bet vienmēr kaut kas tāds ir, kas dzen uz priekšu vai tieši pretēji - attur vājprātā sprēgāt pa galvu pa kaklu kaut kur. 

Visam, ko Tu dari vai nedari ir kāds iemesls, "because" vai "in order to" motīvs, pēc interakcionistu teorijām spriežot. Un Tu ceri uz šīm izmaiņām, rezultātu vai visādu iemeslu apvienojumu, tāpēc rīkojies. Arī maniem darbiem un nedarbiem tādi motivatori  ir. Un tāds skaisti izsapņots sapnis un viens no daudzajiem mērķiem reiz dzīvot A-kojās dzima reiz kādā jaukā pasēdēšanā šai pašā iestādē, manuprāt, septembrī vai oktobrī, vai varbūt pat, nenoliedzu, tā varētu būt bijusi vasara, kad kāds, baidos minēt maldīgi, bet, šķiet, vieds un garā spēcīgs cilvēks ierosināja spēlēt spēli "Vilkači" (video sižeta gadījumā šeit atskanētu gongs)

Tolaik, man - jaunai, nesamaitātai, dzīves raupjumu un skarbo degvielas cenu pieauguma ļaunumu nepazinušajai spindzelei tā šķita kā patīkama domino spēle. Citiem vārdiem - es tik pat labi būtu varējusi no sērkociņiem būvēt vikingu teltiņas. Neizpratu tolaik to spēles daili, kas slēpās psiholoģiskajā spriedzē, ļauno no labā šķetinot. Garlaikoja. Līdz laikam.

Un šis laiks pienāca, ja nemaldos, pēc pāris nedēļām vai pat mēneša kojās, kad atkārtoti notika riņķa sēdēšna un pļāpāšana par spalvainajiem radījumiem, to glābējiem un killeriem. Šajā reizē neiekļuvu dalībnieku vidū un tikai noraudzījos uz spēli no malas. Kā ... tie skumjie cilvēki, kuru man visās tajās jaukajās tīņu filmās dikti žēl. Un tajā reizē tāda kā atklāsme nāca pār manu prātu - nu ja, es gribu spēlēt Vilkačus! Tā ir forša spēle - ko tur liegt! Un, ja reiz dzīvošu Akojās, noteikti spēlēšu!!!

Tavu jauku brīnumiņ, pēc aptuveni pusgada, kā izrādās, dzīve tā izgrozījās, ka nonācu Akojās. Ne tikai tā - ciemoties, bet pa īstam, tā - ilgāk. Man bija visvisādi mērķi - lieli un mazi, psiholoģiski un praktiski izaicinājumi, utt. utjp., bet tas viens mazais mērķītis, ko izsenis trauslais cilvēciņš - Elīna Kunga - bij' izsapņojusi savā prātā - "ja reiz es dzīvošu Akojās, noteikti spēlēšu Vilkačus" joprojām dzirksteļoja prātā.

Realitāte? Lielākā daļa, šķiet, par šo spēli jau ir aizmirsuši. (pauzīte paskumt) Neesot ne laika, ne cilvēku, tā smej, berot sāli brūcēs - es ta te ievācos, cilvēku palika vairāk!!! Bet ļaudīm, kam tā laime smaidījusi tiktāl, ka vairakkārt izdevies spēli uzspēlēt, pārliecināšanas māka jau attītīstīta tiktāl, ka neņemos viņiem oponēt un strīdus celt. Reiz tālā nākotnē, kad man apkārt būs 84 mazbērnu pulciņš, iemācīšu viņiem spēli, ko reiz skarbā un antidemokrātiskā akoju sabiedrība man kā indivīdam liedza uz savas ādas izbaudīt vairāk kā vienu reizi. 

Paldies, ka uzklausījāt,

Bet tas nepalīdz

Elīna