Cilvēks vienkārši tāds ir pēc dabas.
Kāds? Bailīgs. Baidās, ka otrā galā ir tas pats sākums, tātad kaut kur pa vidu vajadzētu būt vislabāk. Neviens nepazīst konusveida parādības. Visur, šķiet, ir vieni vienīgi rombi.
"Otrais gals irpirmam galam otrā galā"
Lielākoties, ir bail, ka tur patiešām tik gals vien ir.
Manā ikdienā tagad arī tik ļoti, ļoti daudz kā. Debašu, mācību, domu, jaunu kontaktu, bet viss tā ne īsti tik pieskarties pagūts, ne arī kārtīgi iesakņojies. Kaut kur pa vidu. Protams, man jau liekas, ka viss cits izvairās to otru galu meklēt. Izvairās no rombiem, bet īstenībā gan jau, kaut kur pa ceļam arī mana vaina tajā visā.
Gan jau kaut kur es pati apstājos pa vidam gan stāstot, gan jautājot.
Jocīgi, jā. Bet cilvēks vienkārši tāds ir pēc dabas. Bailīgs? Kaut kāds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru