 Mielo savas acis ar bildi no 2009. gada iesvētībām |
Jo ne jau par to ir stāsts - vai es no Valmieras, Siguldas vai Oslo, kas kaut kādā valstī skaitās kruta pilsēta. Galvenais stāsts ir par to, ka neesmu rīdziniece un nemācētu būt, arī, ja gribētos. Stāsts, tātad, par to, kā par to pārliecinājos vienas vienīgas dienas (pēcpus-) laikā.
Redzi, man jau nav nekādu pretenziju pret Rīgu kā tādu. Nekādu pretenziju pret cilvēkiem Rīgā, bet ... ir situācijas. Nu, ir situācijas, kad, man šķiet, es nespētu iejusties tajā rīdziniekus tik ļoti vienojošajā vienaldzībā pret apkārt notiekošo. Vienaldzībā vienam pret otru. Bla bla bla - zinu, tradicionālais teksts, bet no savējiem to dzirdēt (šajā gadījumā - lasīt) taču vienmēr ir savādāk, vai ne? Un tāpēc - tad par to vienaldzību...
Pat ne vienaldzību... Nē, tā ir tāda... pretīga pārākuma sajūta, kas vienoja visus tajā pie-tirgus(nezinu nosaukumu) tramvaja pieturā esošos, kas vienaldzīgi noskatījās salā jau trīcošajā vīrietī ar plastmasas glāzīti rokās. Neuzplijās, neskatījās nevienam virsū. Tikai stāvēja tuvu pieturai, aukstumā trīcēja un turēja savu nožēlojama satura piepildīto krūzīti. Ne nu es ļauns cilvēks pēc dabas. Pa īstam. Papildināju saturu. Mazliet lādzīgāks skats uz dienu, varbūt vēršas.
Piebrauca tramvajs. 7.ais numurs, ja nemaldos. Izkāpa kāds grādīgus dzērienus baudījis kungs un, izrādot savu dzīves pārākumu, iespļāva ubagam glāzē. Apkārtējie? Reti kurš paskatījās. Divas preilenes ap saviem gadiem 17-18, īsos bruncīšos un kurciņās, kas knapi sniedzas pār nabu, aizpīpējot savas cigaretes, nosmīkņāja, ka tādu jau te pa pilnam - katram varētu kaut ko izdarīt. Smieklīgi, redzi, dažiem. Trīs vīri man aiz muguras ironiski pacēla savu divlitrīgo pudeli un: "Tad jau par to". Redzi, daži tomēr pamanīja, kā rādās...
Un tad brauca nākamais tramvajs. 4.ais. Pēc 4.ā ar nelielu intervālu - 2. - tas ir manējais. Bet pēdējais vēl izņem līkumu gar tirgu, kamēr no ceturtā izkāpj sieviete, kas pēc pirmā iespaida šķita, līdzīgi kā nupat manītais Bastardo, savu limitu grādīgā patēriņā jau pārsniegusi, bet, pēc viņas elpas, pavisam drīz sapratu, ka vaina nav tajā. Redzi, sievietei bija kļuvis pavisam slikti. Saliekusies viņa pamazām streipuļoja, arvien vairāk virzoties un krītot uz sliežu pusi. Tieši tur, kur brauca 2. tramvajs. Šķita, viņa kritīs uz sliedēm, kad aiz pleca un rokas, parāvu sievieti atpakaļ. Likās, ka cilvēkam ieslēgts restarts. Viņa apstulbusi stāvēja pieturā, kamēr 4.ais tramvajs sāka kustību, atbrīvojot vietu 2.ajam. Sieviete ielika roku kabatā, izvilka pāris santīmu, un lēni, apstulbumā joprojām mazliet streipuļodama, pagājās atpakaļ, lai iemestu naudu ubagam... Pēc tam, tik pat uzmanīgi gāja prom, paspēdama uz manu pusi vārgi pateikt: "Paldies"...
Atlikušo + - pusminūti sajutos kā prožektoru gaismā, jo visas acis bija pievērstas man, kaut arī sieviete, kurai nupat bija bijis tiešām slikti joprojām atradās vēl tepat tuvumā. Nē, cilvēki skatījās uz mani. Redzi, ja manas emocijas būtu tā notrulinājušās kā tiem apkārtējiem, ... vai arī, ja man būtu tik pat bail, ka tā sieviete tūlīt varētu ar nazi man kkur šķērst vai vēl kaut kā.. Pa lielam - ja es nedzīvot Valmierā tuvu Beātes ielai,... :D es, iespējams, abstulbtu un nerīkotos. Es būtu viena no pelēkās masas, kas stāv malā un noskatās.
Par laimi tramvajs apstājās, atvērās durvis un braucu uz Kalnciema ielu. Joprojām tādā dīvainā ... it kā "What the..." neprātā.
Bet cilvēki Rīgā ir dažādi. Pāris stundas vēlāk ar brāli devāmies uz hokeju. Lai tiktu uz turieni - vispirms nācās braukt ar trolejbusu. Lai brauktu ar trolejbusu - tas bija jāsagaida pieturā. Jā, atkal pietura. Šoreiz, pavisam cita - Agenskalna tirgus. Un šeit kāds kungs, gluži vai kā Harijs Poters, bija pārliecināts, ka spēj Wingardium Leviosa un Rictusempra, un vēl citas tādas fenomenālas jēlības un norādot uz katru no garāmgājējiem (un ne tikai), ar skaņu elementu "džšš" "šāva" un "lidināja" katru no mums - apkārt esošajiem. Savā ārkārtīgi maģiskajā pasaulītē šis vīrs bija iegrimis tik spēcīgi, ka pat vārdi, ko, neveiksmīgi virknējot dažādus burtus, viņš centās izrunāt, skanēja Maģiski...
Arī brālis teica, ka es nespētu izdzīvot Rīgā. Arī es tā domāju. Vai drīzāk Rīga nespētu sadzīvot ar mani. Būtu interesanti. Man. Viss liktos tik košs, ļauns, dievīgs, blā... Kamēr arī es notrulinātos un tāda pazemošana vai pazemošanĀS kļūtu par ikdienas rutīnu. mmm... vai vabūt nē.
Tāpēc es rīt došos uz burvīgajām lekcijām pa neiztīrītu taciņu VALMIERĀ, kur slīd, žļurkst un mētājas Karlsona konfekšu papīrīši, priecādamies, ka te tomēr, salīdzinoši, mēs viens otram rūpam un pa gaisu vēl pagaidām nevienu nelidinām. :)
Lai jauks vakars,
Elī
P.s. Negribu stereotipizēt. Bet, ja sanāk.. nu ko, dzīve ir ciešanas.
Man patīk. :)
AtbildētDzēstUn man sajūtas dažkārt tādas pašas. Tāpēc, cik vien iespējams, cenšos nebūt Rīgā, visas brīvdienas izmantot, lai būtu mājās. :)
zinu, ka izklausās briesmīgi,bet tādu cilvēku ir ļoti daudz. Rīga pie tādiem ir pieradusi, notrulinājusies.Ja katram cilvēkam pievērstu uzmanību, tad traks varētu palikt. Jo tik daudziem iet slikti...
AtbildētDzēstbet man toties šķiet atbaidošas mazpilsētas ar cilvēku neizmērojamo stulbumu un trulumu.... vienkārši aknas varētu izvemt, ja man tādā pilsētā būtu jāpavada savas dienas.... un tas ir normāli, ka cilvēkiem necērt citu problēmas - viņiem pašiem savu netrūkst... nez. man tevis pieredzētā situācija šķiet pilnīgi normāla. vienkārši - nevajag būt pārmēru jūtelīgai. thats all.
AtbildētDzēstman besī, kad cilvēki saka "bet daudziem jau ir slikti". Tas nemaina to, ka tam indivīdam ir slikti un tāpēc vien, ka arī citiem varbūt neiet tik jauki un skaiti, viņam labāk nepaliks.
AtbildētDzēstEs Tev pilnīgi piekrītu, Elīn. Rīga nav jauka.
Dārgais(-ā) anonīm, :D Tātad tu man tomēr PILNĪGI līdz galam nepiekrīti, jo..
AtbildētDzēstEs tomēr negribu apgalvot, ka "Rīga nav jauka". Ir jau arī viņai savs šarms. Ir lieliskas iespējas, ir arī izpalīdzīgas rokas pa laikam, kuras savā sētas pagalmā Tu neatradīsi.. :) Tā banāli runājot - visā ir gan skaistais gan atbaidošais, vai tad ne? :)
katrā vietā ir kkas,kas atbaida un nejau vietas vaina... bet gan cilvēku..un tādi ir visur!
AtbildētDzēstDiemžēl ierakstā galvenokārt ir aprakstīti daži no Rīgas visnesmukākajiem apgabaliem - tieši cilvēku ziņā. Protams, tādās vietās uzturoties arī man, rīdziniecei, gribas ātrāk prom uz vietu, kur ir labi.
AtbildētDzēstDroši vien jau. Īsti Maskačku nepaguvu aizbraukt, bet gan citreiz. Tas, protams, nenopietni.
AtbildētDzēsttam anonīmam, kurš rakstīja par atbaidošajām mazpilsētām -
AtbildētDzēstnevajag jaukt trulumu un stulbumu ar vienkāršību. Tas, ka cilvēki nesarežģī lietas, nav snobiski un mēdz izpalīdzēt cits citam (mazpilsētas?!?), nebūt nenorāda uz stulbumu.
Ja mēs dotu priekšroku tādiem vienaldzīgiem un iedomīgiem tipāžiem, kādus nedaudz aprakstīja bloga autore, tad, visticamāk, būtu jau sen viens otram rīkles pārgrauzuši.
Tāda nu tā Rīga ir. Gandrīz katru dienu sanāk būt Rīgā, ne gluži labprātīgi, ne gluži piespiedu kārtā, bet tomēr. Bet ir tā, ka cilvēki ir dažādi.. tomēr visvairāk sanāk ievērot to dažādību tajās drūmajās un tumšajās dienās, kad tāpat jau liekās, ka viss ir tik naidīgi drūms un vēl ieraugi šos bezpalīdzīgos, vienaldzīgos un riebīgos cilvēkus. Viņiem tā ir ikdiena, pieradums. Nav pārāk jauki uz to visu noskatīties.
AtbildētDzēstMan ļoti nepatīk Tevis lietotaits termins "notrulinājušies" attiecībā uz rīdziniekiem. Izklausās, it kā Tu esi pārāka, jo Tev, redz, vēl rūp...
AtbildētDzēstEs aizstātu "notrulinājušies" ar "vīlušies". Kad pirms dažiem gadiem sāku dzīvot Rīgā, metu santīmus katrā otrajā ubaga krūzītē. "Nelaimējās" man paglābt tantiņu no tramvaja, bet būtu bijusi situācija varbūt to arī darītu. Taču ir nepatīkami, kad pēc 10min ejot garām tam pašam ubagam, kam iemetu 50santīmus, viņš izvelk Marlboro cigarešu paciņu un aizsmēķē - Jā, mana naudiņa tiešām viņam "palīdzēja". Tad ir viens indivīds centrāltirgus rajonā, kurš vienmēr ņem līdzi 2 suņus - suņi noplukuši, tomēr kaut kādā ziņā skaisti - tātad normāls PR. Bet pēc reizes, kad pa gabalu redzēju, kā šis pats indivīds diezgan pabriesmīgi iespēra savam sunim, viņam vienmēr eju garām ar kā Tu teiktu "notrulinātu" skatu un attieksmi. Tādi frīki, kā Tu aprakstīji to harry-potter dīvaini patiesībā ir pat bīstami. Viens tāds pajautā vai autobuss jau bija, un, ja Tu atbildi, turpmāko pusstundu nevar atkratīties no viņa - prasa naudu, stāsta, kā dēls/meita viņu nemīl, piedāvā pavadīt uz mājām (Parg' Dies!), pat kļūst agresīvi, kad Tu vairs nevēlies klausīties, kā dzīve viņu izčakarējusi, un var arī sist un spert, lai tikai dabūtu 20kapeikas autobusam (lasi, Walteram vai cīgām). Pēdējais gadījums nav mana tiešā pieredze, bet gan man tuva drauga, tāpēc atļaušos ticēt, ka gana patiess (Atgadījums notika Āgenskalna tirgus tramvaja pieturā).
Un kad jau pusgadu biju padzīvojis Rīgā, vairs nemetu nevienā ubaga krūzītē. Tagad naudiņu retu reizi iemetu ielu muzikantiem, jo viņi vismaz kaut ko dara, lai tos 20santīmus (vai cik nu man ir kabatā) nopelnītu. Es neuzskatu, ka esmu notrulinājies, bet varbūt, ka es šo vārdu uztveru citādāk, kā Tu biji domājusi.
Tomēr paturi prātā, ka Rīgā, kur ir koncentrēta puse Latvijas iedzīvotāju, salīdzinot ar Mazsalacu, Cēsīm vai pat Valmieru ir daudz plašākas iespējas strādāt, atpūsties, izklaidēties, saņemt sociālās garantijas un vēl daudz lietu. Šīs plašās iespējas dod arī plašāku gammu ar cilvēkiem, kas veido pilsētu. Un tāpat kā Tu Rīgā sastapi ubagus, agresīvus dzērājus, cacas, tā tur var sastapt arī daudz pārsteidzošus, skaistus, gudrus, veiksmīgus cilvēkus - tikai jāmāk skatīties. Un jāmāk savas emocijas piemērot apstākļiem, jo, ja reaģēsi uz katru cilvēku/notikumu/komentāru, Tu nenoiesi pat dažus kvartālus, kamēr sabruksi spēku un emociju izsīkumā. Rīdzinieki nav truli, viņi vienkārši ir iemācījušies sevi pasargāt un veltīt savu uzmanību un emocijas ģimenēm un draugiem.
Ano Nīms
p.s. Malacis par tantiņas glābšanu! ;)
Ano Nīm, pirmkārt, atvainojos par manu, iespējams, pārāk spilgto vārdu izvēli, bet neatkāpšos. Interpretācijas jautājums, galu galā. Manā uztverē - "notrulinājusies" attieksme nav tas pats, kas truls cilvēks. Ne tuvu. Notrulinājusies attieksme ir tā, ko apraksti - kad vairs neredzi jēgu kaut kam palīdzēt, kad nemaz necenties. No offence, tikai komentēju.
AtbildētDzēstOtrkārt - ar sajūsmu lasīju Tavu komentāru. Paldies.
Nu protams, protams - ne katrā krūzītē mest, ne katrās acīs skatīties un ne katram, kas vaid vai žēlojas, skarties klāt un bezrūpīgi taujāt - vai varu kā palīdzēt? Es te - ne par to. Un vēl jo mazāk par to, ka Rīgā un rīdziniekos trūktu sava skaistuma. Ō, nebūt nē. Rīga patiešām var būt skaista, apbrīnojamu personību, lielisku notikumu pilna.
Bet, kā jau rakstīju, "ir situācijas". Te, kā jau dažs uzsvēra, es par konkrētiem atgadījumiem un konkrētu MANI. Un galu galā - konkrēti ieciklējušos uz negatīvo. Tik pat labi es būtu varējusi aprakstīt vienas no DĀMĀM kurtciņu, kas, šķiet New Yorker (ja nemaldos, pa 27.99) pirkta. Katram savs, kā saka. ;) Un attiecināt uz masām es šo ierakstu īsti neuzdrīkstos. Tomēr, kā jau visur un vienmēr dzīvē, reizēm pietiek ar vienu vienīgu momentiņu, lai izmainītos Tava attieksme. Un, lai taptu bloga ieraksts.
Bet visādi citādi - tiešām, paldies!
Lai neslīd, ;)
Elī
No savas puses varu papildināt, ka galīgi neesmu no tām, kas katram naudas lūdzējam atbild, atverot savu maciņu. Varbūt kādas 2as reizes savā mūžā to esmu darījusi.
AtbildētDzēstBet ne jau par to bija runa Kungas rakstā - doma bija par citu attieksmi pret ubagiem un citiem iedzīvotājiem.
Neviens nesaka, ka tagad mums visiem ir jāglābj katrs cilvēks Rīgā no visa ļaunuma un jābūt Supermenam, kuru pasaucot, viņš apkaros visus ļaunos. Runa ir par to, cik mūsos ir palikusi cilvēciskā sajūta, kad palīdzam krītošam cilvēkam, vismaz pārbaudam vai uz ielas gulošs cilvēks nav vienkārši zaudējis samaņu nevis piedzēries... Neviens neliek atdot visu savu algu ubagiem, kas tiešām nopirks par to aliņu, bet varētu vismaz neizlikties neredzam cilvēkus, kam patiešām nepieciešama maza palīdzība uz ielas, jo redz' neviens cits jau arī nepakustinās to pirkstu, lai palīdzētu. Neiešu jau izlēkt.
Elementārā pieklājība jau ir pazudusi, bet, ja cilvēkā nav iekšā, nekas to arī neizmainīs, ja vien, negribas jau piesaukt, bet tfū tfū tfū, ar viņu pašu nenotiks kāda problēma, līdz viņš jutīsies pietiekoši bezspēcīgs viens pats un visi apkārtējie vienkārši ies garām.
Īstenībā stāsts varēja būt arī par tramvajiem -> kāda velna pēc 2.ais tik reti nāk!?!
AtbildētDzēst