Es nemaz nevaru nebūt egoiste.

Cenšos, bet nespēju.
Dzīve tādu mani padarījusi.
Eu, bet tevi taču arī, īstenībā!

Būsiet, pieļauju, pamanījuši, ka Jūsu rīcību lielā mērā ietekmē Jūsu domas.
Starp citu, manējo arī ietekmē tas, kas noteik ar manām pelēkajām šūniņām. Viss, ko es daru, jau iepriekš ir pārdomāts. Apzināti/neapzināti es rīkojos - tas faktors, patiesībā - otršķirīgs.
Patiesībā, vienīgā degviela cilvēka rīcībai ir motivācija. Un, ja mēs tās skatamies pēc definīcijas, tad motivācija vienmēr ir egoistiska. Tā sanāk. Atļaušos brutāli pārkāpt jebkādus ētikas principus un neminēt avotu. Gribi piesieties šim faktoram - jōr uelkam. Vienkārši nepieklājīgi nočiepu no šī raksta.

‘’Egoisms ir domāšanas un rīcības veids, kuru nosaka priekšstats par sevi kā no pārējā Visuma atdalītu būtni, vērtējot savas vajadzības un vēlmes augstāk par citu būtņu vajadzībām un vēlmēm, un kurā spriedumus nosaka Aktīvās Inteliģences principa pārsvars pār Mīlestības-Vieduma principu.’’

Par tiem principiem - lai definētājs iet ieskrieties, bet tātad - manas vēlmes, manas vajadzības un neviens cits.
Kad tā padomā, īstenībā cilvēks katru savu rīcību motivē sev par labu. Ir atklātie egoisti, kas patiešām ignorē pārējo vēlmes un rīkojas sava (iespējams, fiziskā) labuma vārdā, vai kā citādi, taču ir arī tie egoisti, kas dara labu citiem, varbūt, pat atņemot daļu sev, vai kaut ziedojot savu dzīvību, jo... redzi, šiem cilvēkiem viņu prioritāšu sarakstā ir, pieļauju, morālais gandarījums par paveikto citiem, varbūt grēku izpirkšana, lai sirdsapziņa kļūtu vieglāka, varbūt vēlme pašam sevi kontrolēt - pašam sevi sodīt, citus atalgot.
Visām cilvēka savtīgajām un nesavtīgajām rīcībām apakšā ir tīrs un neatšķaidīts egoisms - savu fizisko vai garīgo vēlmju apmierināšana, neatkarīgi no apkārtējo vēlmēm.

Pat, ja tu man uztaisīsi kafiju, jo es to vēlos, tu to taisīsi kāda sava labuma dēļ. Varbūt tāpēc, ka tu jūties labāk, kad esmu tev pateicīga par kafiju, varbūt tāpēc, ka baidies, ka sadusmošos, ja netaisīsi, varbūt tāpēc, ka gribi man atriebties un uztaisīt tik reti pretīgu čefīrūdeni, ka...

Lai nu kā, katrai rīcībai ir savs egoistiskais motivators apakšā.
Esmu pārliecināta par to. Tu ne?


p.s. Ieraksts tapis par godu Kristīnei Č., kas zvērīgi solījās manis teikto apgāzt. Go ahead, darlin'! Esi maiga.

Kam gan Valentīna diena vajadzīga

Teiksi - nelaikā? Nav aktuāli? Saki, es neklausos.

Es atļaujos dzīvi mīlēt visu cauru gadu, nevis vienā spešel datumā, ko man nosaka kalendārs.


Allažiņ uz februāra vidu ļautiņi pērkas astoņ-miljard' lietas sirsniņformā, lai nu beidzot visu to mīlu, kopš iepriekšējā gada 14. februāra krāto, sagāztu pār sava partnera pleciem. It kā nevarētu to visu viendabīgi izdalīt pa gadu. Nu taisnība - veikali jau ar tad tik piedāvā tās šikākās mīlas apliecinājumu preces ar uzlīmītēm uz krūzītēm un vēl visādiem debešķīgiem brīnumiem.
Nu cilvēki taču ir idioti, piekritīsiet?

Es kaut kā pieturos pie Valentīna dienas neatzinēju flanga, ja tāds ir. Gan jau. Vismaz es tur esmu. Nesaprotu tos nabaga nelaimīgos, kas jau no novembra gaida februāri lai, redz, atzītos tajā Love of life. Kamōn, vai tad tai paražiņai nevajadzēja palikt kaut kur pamatskolas, sākumskolas laikos? Nē, redzi, cilvēki izdomāja, ka paliks tukšpauri uz forever. Lai jau. Vajag dažādību pasaulē, savād', ko ta es drukāšu, kad mans žurnālistes karjeras plaukuma laiks pienāks? Protams, klanīšos to idiotu priekšā, kas rīkojas tik nejēdzīgi, ka man ir, par ko rakstīt. Skumji, ka pie tā jāpieturas.

Enīvei, šo tematiku turpinot - vakar noskatījos "I hate Valentines day". Hmm... ja man būtu jādod acis šai filmai, kā dara tie šikie, es nemaz īsti nezinu - cik dotu. Maz. Līdz kādai filmas pusei ir ok. Es pat teiktu, ir vairāk kā ok, bet piedod atvaino - banāls iznākums. Tik paredzams un mokoši garlaicīgs.

Lai gan sava specifika filmai ir.

"When the romance is gone - move on"

Par galvenās lomas atveidotājas Nias Vardalos (Ženevīva) sniegumu.. laba, jā, bet Džons Korbets (Gregs) laikam vienkārši pa žizņi ir mans favorīts.

Enīvei, par pašu filmu - Tās Žeņas (saukšu viņu tā, savādāk pārāk sarežģīti liekas) filosofija īstenībā galīgi nav slikta. Žēl, ka režisors/scenārists izdomāja, ka tā nestrādā. Neesmu iedziļinājusies tajā filmas veidotāju sarakstā, bet pieļauju, ka tie bija vīrieši. Viņi vienkārši nevēlas pieļaut iespēju, ka arī sievietes mēdz nebūt tik salkani padevīgas jūtām. Un nevis jūtām pret cilvēku, bet jūtām pret attiecībām ar kādu.
Redzi, Žeņa bija radījusi savu unikālo 5 randiņu stratēģiju.

- Date One: Breathless flirting. Date Two: Tummy flip flops. Date Three: The adventurous
date. Date Four: The fun and fabulous. Date Five... make it the best date ever.
And then you say good-bye.
Because when the romance is gone - move on.

Stratēģija, kas strādā praktiski vienmēr. Un ir tas, kas lielākoties ir vajadzīgs.

Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ izvēlējos savu ārkārtīgi SIGNIFIKANTO ceturtdienas vakaru veltīt tieši šai filmai. Tādēļ, ka tā parāda kaut ko ārpus stereotipiem. Ārpus tā sievietes tēla, kas tik ļoti alkst pastāvīgu, stabilu attiecību, kas pārpildīta ar mīlu (un vienalga gaida Valentīna dienas izcelšanu uz pārējo dienu fona, tā vienkārši brutāli piespiežot vīrieti mīlēt un pierādīt mīlestību citās dienās ievērojami mazāk kā tajā februāra datumā). Gan jau, ka arī pa daļai vīrieši mēdz būt ar līdzīgām slimībām, bet, dies' nedo' man ar tādu sapīties.
Un atpakaļ pie filmas - tā parāda Žeņu - sievieti, kas izstrādājusi savu perfekto 5 randiņu stratēģiju.

Varētu domāt - cik gan tas ir šaušalīgi - pēc 5., ideālā randiņa pēkšņi nogriezt
visu kā ar cirvi. Varētu domāt, bet labāk nevajag. Par 5 randiņu sistēmu zina
abas puses un visus 5 randiņus nevienam no viņiem nav jābaidās, kaut kad
attiecības varētu izjukt - abi zina scenāriju un ir gatavi tam, kas un kā būs,
līdz ar to viņi var līdz galam, 100%īgi nodoties romantikai, jaukajām sajūtām,
esot kopā ar kādu, iepazīstot kādu, daloties ar kādu, utt.

Beigas gan filmai bija reti stulbas. Džeks nemāk rēķināt, tāpēc, lai
atpirktu savu vainu, sarunā sava raņķa "čomus & čiksas" , lai  bišķi
padziedātu dāmai pie loga. Un šī, nu tiešām - kā tipiska sieviete (šajā
mirklī filma atsakās no savas sensacionālās cīņas pret stereotipiem)
padodas vājumam un pa galvu pa kaklu skrien vīrieša apskāvienos.
KAMŌN!!!!

Kārtējo reizi pierādās, ka "cilvēks" un "mīlestība" ir ideāli savienojams
vien ar  starpnieku "nejēdzība". Kā var tā sagandēt labu filmas pamatu
ar satriecoši jēlām beigām. Nevarētu teikt, ka nesaprotu - kā, jo jau izsenis
(kopš ieraksta sākuma) zināms, ka cilvēki ir idioti.



Jauku un saulainu dienu visiem, kam galva uz pleciem,
Pārējiem tā būs tikai vēl viena mokošu sirdsdēstu diena...
Jūsu Elīna

Vai 3. pasaules karš ir sācies?

Paskaties tagad apkārt. Nu, nevis metru sev apkārt, bet bišķiņ globālāk. Kas notiek? Politiskie konflikti, militārās saķeršanās, bet vai tad tā nav bijis vienmēr? It kā jau ir, bet ne vienmēr ar tik skaidri redzamu iznākumu.

Zini, kā ir?
Man īstenībā ir nenormāls slinkums kaut ko te gari komentēt.
Moška rīt pāries un uzrakstīšu šo visu garā saistītā tekstā ar saliktiem, paplašinātiem teikumiem, bet pagaidām pieņem vnk čupu ar linkiem un secini pats/i.
Vārdu sakot - jautājums tāds interesants,...


1) US has unfinished business in Iraq
2)U.S. Prepares Non-Nuclear "Doomsday" Weapon
3) US-Iran standoff edges to critical juncture
4) US warms to strike on Iran
5) US has unfinished business in Iraq

Tas - tīri par US.
Un tikai maza daļa.
Bet vēl jau ir arī D-koreja - Z-koreja (1; 2; u.c.)
Izraēla - Palestīna
Un kas tik vēl tajā pasaulītē tāds jauks un elpu aizraujošs nenotiek! :)

Tas pats Polijas prezidenta "gadījums" , Īslandes vulkāna aktivitātes, ASV joki ar izplūdes gāzēm un protams, ne jau tikai.
Un vēl visi tie pareģojumi, ka 3. pasaules karš sāksies ar prezidenta nāvi.
+ šodienas jaunā ziņa arī par Inku kalendāru, kas izveidots līdz 2012.
Ai, dzīve ir interesanta.

Uz ko tas baigi velk? ---> uz SHIT-o

Un ja ne, tad uz to, ka mediji ir [cenzēts]. Protams, spilgtināt krāsas ir viņu darbs. Bet vai šito visu nevar nokrāsot arī maķenīt bālāk un vienalga izskatīties saistoši? Savādāk, brīžiem man pat negribas ticēt, ka es tiešām dzīvoju tādu [cenzēts] pasaulītē.
Nerunājot par to, ka mācos, lai kļūtu par [cenzēts].
Naiss, vispār - jā.

Būs tas karš tad?


Edits 16.12.2010.:


Pēdējā laika notikumi rāda, ka neesmu laikam tomēr pieļāvusi kļūdu programmas izvēlē un, vismaz, šajā jautājumā te nebūs gluži mediju vaina vien. Varbūt mediju vaina te tikai salīdzinoši pasīvajā brīdināšanā. Tad redzēs - kas notiks tālāk. Prognozēju, skaisti, spilgti, aizraujoši. Ha. (nu ne taču) :D

"Dzīve ir ciešanas"

Tā mums reiz apgalvoja kāds ārkārtīgi respektabls pasniedzējs. Ticēju viņam tolaik, ak, kāda gan es biju muļķe.
Okei, tas bija pirms mazāk kā pusgada. Bet tagad man gribas oponēt. Gribas, jo esmu pārliecināta, ka viņam bija tikai daļa taisnības. Dzīve ir tas, par ko to interpretē. Viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Protams, ik katram gan sāp, gan veicas, bet tas, kā tu uz situāciju paskaties kopumā ir dziļi atkarīgs no tevis paša. Gribi tās saukt par ciešanām, kur esi iemests, un, kas tevi piemeklējušas nemanot? Ok - tava interpretācija - tava darīšana. Gribi tās saukt par pārbaudījumu, kuru tev piespēlējusi dzīve, lai stiprinātu tevi? Tava interpretācija - tava darīšana.
Varētu šķist, ka es šeit cenšos norādīt uz pasniedzēja kļūdu. Kā mēs - Popera debatētāji esam ieraduši teikt:"Nebūt ne!". Savu ārprātīgo cieņu un respektu manās acīs šis pasniedzējs ir iemantojis tieši ar savu spēju ironizēt un likt studentiem vismaz brīžam justies idiotiem. Arī toreiz, kad par ciešanām tika nosaukta dzīve. :)
Tas, ko īstenībā gribēju ar šo ierakstu panākt, bija - uzrunāt Tevi. Kā tu interpretē notikumus sev apkārt? Cik traģiski uztver neveiksmes un ar kādu pārlaimību priecājies par veiksmēm? A varbūt var savādāk paskatīties uz to visu? Bet - vai vajag?

Ar to es negribu teikt, ka dzīvi nevajag uztvert nopietni. Tikai to, ka dzīvi nevajag uztvert kā sodu. Dzīve nav tikai ciešanas. :)
Bet kas vēl? - to izdomā tu pats. ;)

Ja man piedāvātu uz sliedēm uzlikt galvu un aizmigt...

Čau,

Ir kārtējais burvīgais vakars, kad esmu domu pārplūdusi un prasās nokāst. Tīri - putiņas, kas iet pāri malām. Pāris fragmentus, no idejām, kas šovakar.
Nē, pretēji tavām sākotnējām bažām, nebūs te par talku, kas šodien, kā izrādās, varen aktuāla. Nebūs te arī par mīlu, ciešanām, sāpēm vai marinētajiem gurķīšiem, kā parasti.
Šoreiz - par risku dzīvot.
Par visādiem maziem riskiem. Vai vajag? Vai ieguvums ir lielāks kā zaudējums?
Un lieliem riskiem - vajag. Bet ko un vispār - vai tu tādā veidā kaut ko pazaudē?

Riskēt - tas ir - dzīvot. Tā man vienreiz izskatījās kaut kur, ka bija rakstīts. Kas zina, varbūt bija arī, bet varbūt pati izdomāju. Intrigas saglabāšanas un gluži vienkāršas nezināšanas dēļ neteikšu tomēr - kā tad tur īsti. Kāda atsķirība, tā tik un tā ir 100% taisnība.
Dzīve pati ir viens liels risks. To tev nebija iespēju izvēlēties - uzņemties vai ne. Vai arī, tu to iespēju neatceries. Lai nu kā, pēkšņi neriskēt tu vari visu laiku. Bet tu to nedari. Kāpēc? Tāpēc, ka var gadīties kāds ieguvums. Tāpēc, ka tu ceri uz ieguvumu, kaut arī pastāv risks to neiegūt. Tātad, risks un cerības iet roku rokā viens ar otru.
Atļaušos tīri savu personīgo viedokli šeit iepīt par kādu anomāliju. Lai arī no "risks" un "cerības" šķietami ar negatīvāko piesitienu ir risks, kad tā dziļāk sāc domāt, cerības, vai precīzāk, iespēja, ka tās nepiepildīsies ir daudz drūmāka kā riska piepildīšanās, tā šķiet.
Te es nostādu Cerības pret Bailēm(to pašu risku). Kas ir spēcīgāks motivators? Vai tie vispār ir atdalāmi? Vai darbojas roku rokā?
Katru dienu vai uz katra soļa mēs riskējam un ceram. Jo tikai tā mēs tiekam uz priekšu, attīstamies, veidojam savu dzīvi, organizējam to. Bet līdz ko mēs sākam baidīties riskēt ar cerību nepiepildīšanos, ... tajā mirklī mēs apstājamies. "Kas neriskē, tas nedzer šampanieti". Lai cik ļoti man riebtos šampanietis, šis teiciens tomēr iederas ierakstā gaužām labi. Kas neriskē, tas netiek nekur. Kas neriskē - tas arī neuzvarēs, tas pat nevarēs piedalīties sacīkstēs!
Riskēt vajag,... Lai arī nereti nākas no daudz kā atsacīties, bet... Bez riska, viss, kas tev ir, jau tāpat ir pazaudēts. Bez riskēšanas, bez iešanas uz priekšu vairs nekam nav īsti nozīmes, jo tu savu dzīvi esi apstādinājis, iesaldējis, norobežojis no panākumiem, no attīstības, no JĒGAS.
Tomēr, pie robežām ir jāpieturās tik un tā. Kaut tikai tāpēc, lai attīstība nenotiktu ārpus tavu spēju robežām - > kaut tikai tāpēc, lai tu tiktu attīstībai līdzi. ARĪ tāpēc.

Tāpēc joprojām pieturos pie savas ideoloģijas: "kāpēc ne?"

Jo "dzīvē nekad nevajag nožēlot tikai divas lietas - to, ko esi izdarījis un to, ko neesi."

Riskē un sagaidi vilcienu...

p.s. mani iedvesmo

Izvilkums no Sandras Braunas romāna "Alibi"

Hamondam šis likās mirklis, par kuru mēdz teikt "vienreiz dzīvē tev var paveikties". Situācija, ko pat vistalantīgākajiem režisoriem un aktieriem nekad neizdodas atveidot. Sajūta, ko cenšas aprakstīt dzejnieki un komponisti, bet arī viņiem tas reti izdodas... Līdz šim Hamondam likās, ka visiem pieminētajiem bija padevies itin labi, tomēr tagad viņš aptvēra mirkli, kad saplūst kopā viss; šo apskaidrības uzliesmojumu, kad cilvēks aptver, ka viņa dzīve tikai tagad sākas, ka viss līdz šim notikušais ir blēņas un ka turpmāk nekas vairs nebūs tāds pats kā iepriekš. Līdz šim izvairīgajām sievietes atbildēm vairs nebija nekādas nozīmes un Hamondam likās, ka vienīgā patiesība, ko viņam tiešām vajadzēja zināt, atklājās tieši te un tagad. Viņš nekad savā dzīvē nebija tā juties. Un neviens cits arī tā nebija juties.

Kad mani ar Ķieģeli atstāj televīzijas un sliktas kvalitātes interneta vidē

Labs vakars, cienītās un godātie,

48.ais joprojām bauda relatīvu klusumu, mieru un harmoniju, kas paredz tikai manu un Kirpiča klātesamību. Brīžam pat neviena no mums. Tas te tā neierasti - dzīvība ir, bet klusums. Tikai nagu dauzīšanās pret klaviatūras taustiņiem pa retam ļauj kaut kur blāvi sadzirdēt, ka jā - kāds ir.

Tāda klusuma sen nebija bijis, bet reizēm vajag.
Tad nāk tās šizīgākās domas, kas galu galā noved pie ārkārtīgi viegli apstrīdamiem ierakstiem blogā. Sekojoši - paceļ diskusiju. Komentāros, vai varbūt verbāli uz mani lamājies skatoties sava datora ekrānā - kāda starpība. Tu arī aizdomājies.

Un tātad - tēma šeit tāda fundamentāla. Iedvesmojos no pēdējo dienu aktīvās debatēšanas, kur nereti debates otrā daļa aiziet par vērtībām. Kas tad ir tā lielākā vērtība? Kāpēc?

Dzīvība. Nu, tā vismaz saka lielākā daļa. Debatēs kaut kā pārāk bieži izskan tas, ka, redzi, kāds liek uzsvaru uz citām vērtībām, nevis dzīvību, tātad - domā un runā nepareizi. "Lielākā, svarīgākā vērtība taču ir dzīvība" nonstopā tiek atkārtots un reti, kad noliegts. Nu, pārsvarā, nē. Tas, ko oponenti parasti cenšas pierādīt ir tas, ka dzīvība nemaz netiks ietekmēta, nevis tas, ka īstenībā - who cares?

Vakar vakarā un šorīt no rīta visu laiku biju pārņemta ar ekonomiku. Mācījos kontroldarbam, prezentācijai, utt. Laikam tas bija par iemeslu manai dziļajai atklāsmei no rīta, kurai veltīju kādu pusstundu (vismaz) pārdomām.
Īstenībā, cilvēka dzīvība uz tāda globālā fona ir sūds (iemetu santību PĪ-burciņā). Tas, kam ir nozīme, tā ir sistēma. Mijiedarbība. Tas, lai ķēde neizjuktu tikai pāris centimetru dēļ. Centimetru, kas pat nesatur posmus kopā, tikai pabiezina saikni. Reizēm ķēdei vajag arī kustēties, un, ja posmi ir par biezu, tas ir visai sarežģīti.
Par tām kustībām ir tā, ka cilvēks, pa lielam, ir konservatīvs, un, lai arī nostāda sevi inovāciju akceptētāja un sazina kāda vēl lomā, arī jauninājumus tas uztver visai vienveidīgi. Principi, pēc kādiem pieņemt vai nepieņemt kaut ko jaunu, nebijušu un šokējošu, pa lielam, ir vieni un tie paši. Tāpēc arī dzīvības dēļ vien kaut ko mainīt lielajā sistēmā,cilvēks, kā aktīva dzīvās pasaules sastāvdaļa, nav gatavs. Konservatīvs SISTĒMAS peška.
Bet viens mirst? Divi? 3 simti? Kas tas īstenībā lielajai sistēmai?
Ja dzīvība, nevis sistēma un stabilitāte būtu sabiedrības galvenās vērtības, nauda nepastāvētu. Visādas Latvijas problēmas varētu atrisināt, ja nestrādātu: "mēs nedrīkstam", "mums nav ļauts"... Tik daudz problēmu varētu atrisināt, ja būtu tikai "mēs varam" (nu, ja nevaram, tad nē, bet ar VARAM - pietiktu).

Dzīvība. Tas īstenībā ir resurss, ar kuru papildināt sistēmu. Protams, svarīgs, bet.. kaut kā tomēr sanāk sekundārs.
Manuprāt,...

Kā tu domā?
Elīna.

[Dz.] Matemātikas mājasdarbs

Ir plusi un mīnusi
Es pie daļsvītrām kavējos
Atceros, vēl nesen
Pavisam citā rūtiņā stāvēju
Tad līnijas sašķobījās
Pāris augšējie kaimiņi sabijās
No tik nestabilas darbības
Bez kādas matemātiskas sakarības
Un izstūma mani no iekavām
Ar komatu kopā, piedevām.
Tagad, rakstot šīs zīmīgās rīmes
Esmu kaut kur bīstami tuvu ir zīmei.
Bet daļsvītra mani dala un rauj
Iekavas cenšas, bet neieskauj
Reizinātāji pa vidu maisās
Bet daļsvītra dala, met komatus pa gaisu
Rūtiņa pēc rūtiņas es uz kreiso tiecos
Šķiet, ka jo mazāk manis, jo tālāk es sniedzos.
Visas zīmes mani brīdina "klusē!",
Bet diez, kas ir ir zīmei otrā pusē?

E-Khi

Kad veikalā pavasara atlaides pilnā sparā...

Sadomājos par visādām jaukām lietām un nolēmu viņas neturēt sevī - priekš kam man, par daudz. Še, savāc un aizrijies.

Redzi kā ir, dzīve ir viena liela bode, kurā tu ieej ar apzinātu mērķi. Pilnīgi pieļauju, ka konkrēti TU, visticamāk, nemaz neesi tajā iekšā. Pilnīgi pieļauju, ka reāli neesi sācis dzīvot un joprojām vazājies kaut kur pa ceļam ar degunu gaisā, jo Tev, redzi, liekas, ka visu zini - zini, kāds būs veikala sortiments, zini, ko no tā izvēlēsies un esi gatavs (vai varbūt nē) gaidīt tik garā rindā, cik vien no tevis prasīs, lai beidzot varētu pirkt kāroto.
Mjā... visticamāk, tu joprojām blandies pašā pirmajā krustojumā un nevari saprast, kāpēc asfalts pēkšņi noklāts ar granti. Vai tad uz vienīgo veikalu ever nevajadzētu būt labākam ceļa segumam? Zini, ko? Štrunts par segumu! Aizmirsti par segumu! Ne jau pēc iespējas glaunāk sist papēžus pret zemi, lai kaimiņi sadzird, bija tavs mērķis. Es, vismaz, pieļauju, ka ne jau tas. Visnotaļ, lielāko daļu interesē tieši tas veikals un tieši tas satriecošais, sen plānotais, izfantazētais pirkums, lai kas tas būtu.
Zini, ko vēl es iedomājos? Mežonīgi daudz cilvēku taču nemaz nezina - kas tas par pirkumu. Ko īsti gribas? Vienkārši zina, ka gribas un ar to pietiek. Man arī noteikti ar to pietiktu, ja man nebūtu dzīvē mērķa un būtu nožēlojama nomaldījusies dvēsele, kas nespēj izdzīvot, vadoties tikai pēc savas gribas, jo viņai tādas nav. Nu jā, tātad - man pietiek ar zināšanu, ka gribu pirkt.
Bet es te ne par sevi, lai gan lielā mērā taisnība būs tam, kas apgalvos, ka es nemaz nepieļautu iespēju piesārņot blogu par kādu citu. Lai nu kā, es te vairāk par to, kas es esmu tad, kad cenšos būt jauka, pareiza un gudra. Par to, kas zina, ko pirks. Un tātad... Cilvēks, kas visticamāk, esi tu, iet uz veikalu. Apjucis joprojām par neskaidrībām, kas norāda uz mērķa nenozīmību - nu kā, kā var būt tik draņķīgs ceļš, ko?
Es tev teikšu tā - līksmojies, laimē mētā salto un divreiz piekniksē, jo tev vēl ir laiks izdarīt pāris proaktivitātes, pirms ņem iepirkumu groziņu ķepā un dodies pēdējā sava mērķa sasniegšanas taisnē - iepirkties. Redzi, tev vēl ir laiks noprecizēt - ko tad īsti tu pirksi un pie kādiem nosacījumiem (cena, derīguma termiņš, ražotājs). Galu galā - tev ir laiks noteikt alternatīvās iespējas - ko tad, ja tavas preces termiņš beidzies vakar? Galu galā, ŠAJĀ veikala īpašniekus un pārdevējus ne vella neinteresē sava reputācija, jo te konkurence nepastāv. Absolūts monopols, kur cenas, kvalitāti un visu pārējo viņi nosaka tīri uz savu roku, nevadoties ne pēc kādiem likumiem vai normām. Un tātad - tās alternatīvas. Ko tad, ja tur nav tā, ko tu meklē? Te - pa ceļam, redzi, tev vēl ir laiks izdomāt - ko tad. Un zini, kam vēl tev ir laiks? Pārliecināties, vai tev līdzi ir pietiekami daudz naudas. Nē, ko es te muldu! To, vai tev viņas ir pietiekami, tu nezināsi līdz pat tam mirklim, kad pēdējais pircējs pirms tevis rindā beigs norēķināties un pārdevējs pievērsīsies tev. Bet pagaidām, pa ceļam, tu vari prognozēt - pietiks/nepietiks. Ko tad, ja nepietiks? Tad atgriezies atpakaļ uz asfaltētā ceļa, tur bija pāris blakusceļi, kurus tu pat neizpētīji ciešāk. Varbūt tur kāds naudu dala. Pa labi, pa kreisi un diognāli, un tad vēl arī tajās liektajās līnijās.
Nauda? Tā manā "mākslinieciski izsmukinātajā stāstiņā par dzīvi" ir zināšanas, prasmes. Kā pāris gudri ļaudis to sauktu - "kompetence" sava mērķa sasniegšanai. Nebūs tās - neko tu nesasniegsi.
Un tad, kad tev liekas, ka esi ar pietiekamu bagāžu naudas, apstājies un padomā vēlreiz, vai tas, ko tu gribi pirkt patiešām ir tas, ko tu gribi pirkt. Un, ja jā, ej iekšā veikalā. Iespējams, ar mērķi - ko nopirkt, iespējams, ar mērķi - nopirkt, vienalga - ko. Ej iekšā.
Taisni vai gribētos Tev apsolīt, ka piedzīvosi pagalam daudz vilšanos. Taisni vai gribētos, bet nē - es neliegšu Tev šo pieredzi - pamatīgi aprauties pašam. Un tātad - veikala izkārtojums būs daudz sarežģītāks kā būsi dzirdējis no nostāstiem, piens un biezpiens nemaz nestāvēs saldējamajās mašīnās un rieksti ar rozīnēm būs jāber paciņās pašam. Kas ir vēl traģiskāk, šajā veikalā pārdevējs nepratīs rīkoties ar kases aparātu, viņš lēni, mokošos tempos ķiberēsies ap skaitāmmašīnu un pieļaus neskaitāmi daudz kļūdu. Citam izdos par daudz, citam par maz - nepelnīti, pagalam nepelnīti. Un, kad tu beidzot būsi ticis līdz kasei, un varbūt pat tev būs līdzi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par kāroto, vai arī vienkārši izvēlēto preci, viss notiks kā plānots līdz brīdim, kad gribēsi doties prom un sīks zaglēns paskries tev garām, paķers tavu pirkumu un aizmuks.
Nemaz nepaspēsi atcerēties, ka arī proti skriet, jo 13 gadu vecumā taču biji 7ais labākāis skrējējs klasē! Zaglēns būs jau prom. Tāpat, kā tavs pirkums.
Pa vidam Tu vilsies arī veikala interjerā, kas nudien būs skarbāks kā grants ceļš kādu mirkli iepriekš. Tad jau labāk tur. Elektrība raustīsies un jebkuru mirkli tā var arī pazust pavisam. Tad veikalu slēgs.
Jebkurā gadījumā - tā bodīte īstenībā ir viena milzu ... ... ... (pārstrādātu pārtikas produktu) bedre. Bet zini, kas ir tas labākais, tas ceļš līdz viņai.. Tajā tu varēsi atgriesties vienmēr. Vienmēr, kamēr bodītē būs kaut kas, ko tev gribas, uz ceļa kaut kur mētāsies nauda, par ko to nopirkt.
Ir tikai jāpameklē. Un jācenšas neiemīņāt zemē tos santīmus, kas varbūt visvairāk ir vajadzīgi.
Vēl kādu padomu tu lūdz? Lai nu tev tiek, mans garlaikotais draugs. Ir citi tādi, kas atgriezušies no veikala, pirms zagļa apciemojuma paguvuši sev kabatā paslēpt kabatas lukturīšus. Ja kāds piedāvā - neatsakies, jo elektrība veikalā tāda nepastāvīga. Kas zina - varbūt nāksies caur tumsu brist kārotajam pakaļ...
[*iztrūkst teksts*]

Man apnika tevi aplaimot ar gaužām aizraujošām rindām manas daiļrades. Es tikai tā priecājos par pavasara atlaidēm. Kola lētāka, pēc twitter ierakstiem un perversajiem skatieniem no garāmgājējiem, šķiet, ka cilvēki arī. Ak, kā sirdi priecē un silda fakts, ka man ir vairāk smadzeņu kā viņiem. Vai arī es izliekos, ka tā, bet sirdi priecē un silda - tas galvenais.
Kas tā personīgāk vēl par perversuļu pieskārieniem Cēsu ielās - man ir doma uzadīt kaut ko satriecoši glītu. Kā jau zini, adīšana allažiņ bijusi viena no manām specialitātēm, jo sevišķi tais nesenajos laikos, kad 7. klasē nācās aust džemperi no dzijas vismaz 3 krāsās. Atceros, ārkārtīgu sajūsmu manī rosināja šī nodarbe. Tā nu es nolēmu atjaunot seno mīlu pret adīšanu. Jācer, ka vecumdienās mans vīrs (ja man tāds būs - JAU vai VĒL) nebūs griezsirdīgs, jo no šīs aizraušanās es tik ātri vaļā netikšu. Un tajās pašās vecumdienās es taču būšu vēl lēnāka. Tā nu es metu kaut kādus valdziņus pa labi un pa kreisi, kaut kas tur sapinās, bet sanāk glīti. Vismaz, pretēji pārējo komentāriem, man labpatīk tā domāt.
Pa vidam nenāk par ļaunu veikt zināmu ieguldījumu savā izglītībā. Brīvlaiks ir tam, lai būtu vairāk laika mācīties. Un adīt. Un rakstīt visādus ... ... ... ārkārtīgi neinteresantus jokus wordā, kas pagalam neattiecas uz tēmu, ja tāda tēma maz būtu pastāvējusi. Paralēli es cenšos atrast vēl kādu neizpētītu lauciņu ekonomikā savai grupas prezentācijai, un vairāk gan šobrīd - tās gatavošanai, kas, šķietami, varētu pat izvērsties par gana aizraujošu nodarbi, ...
Vēl es rakstu kursa darbu, kas pārsteidzošos tempos iet uz priekšu. Un es netieku līdzi.
Un tad vēl rakstu rakstu. Man vienkārši gribējās šos vārdus salikt blakus, lai arī šī aktiviāte - ne no tām zīmīgākajām.
Lai nu kā, esmu pārāk aizrāvusies ar pavasara baudīšanu, lai līdz galam nodotu sevi kādam saprātīgam pienākumam, kaut vismaz, reizi par visām reizēm izķemmēt matus šodien.
Nezinu kāpēc, bet man dažreiz taisni vai prasās dzīvot kā džungļos, neklājot gultu, dzerot kafiju (oukēi, aizmirstam to daļu par džungļiem) no vietas, neatverot žalūzijas/aizskarus un aizmirstot par jebkāda veida civilizāciju at all.
Štrunts par visu negatīvo, nevajadzīgo un nederīgo - man pavasaris patīk. :) Ar visām Gaujas pārplūšanām un domu novirzīšanām prom no visa sakarīgā. Labpatiktos citēt, kādu ārkārtīgi grūti izdibināmu personu, kas šodien twītoja sekojoši: "[..]laiks, kura izniekošanu tu izbaudi,nav izniekots laiks![..]"
Iepatikās tāds skatījums. Uz šādas nots es norakstu arī pēdējās 3-4 dienas, lai gan, ja tā paskatās, tik maz izdarīts nemaz nav...


Enīvei, tas, ko ar visu šo ierakstu gribēju plašajai pasaulei ziņot, bija - nepalaid garām pavasara atlaides. Baigi foršās, nav ko.


Uzmet aci arī šim:


Priecīgas Lieldienas, jā,
Elīna.