Sadomājos par visādām jaukām lietām un nolēmu viņas neturēt sevī - priekš kam man, par daudz. Še, savāc un aizrijies.
Redzi kā ir, dzīve ir viena liela bode, kurā tu ieej ar apzinātu mērķi. Pilnīgi pieļauju, ka konkrēti TU, visticamāk, nemaz neesi tajā iekšā. Pilnīgi pieļauju, ka reāli neesi sācis dzīvot un joprojām vazājies kaut kur pa ceļam ar degunu gaisā, jo Tev, redzi, liekas, ka visu zini - zini, kāds būs veikala sortiments, zini, ko no tā izvēlēsies un esi gatavs (vai varbūt nē) gaidīt tik garā rindā, cik vien no tevis prasīs, lai beidzot varētu pirkt kāroto.
Mjā... visticamāk, tu joprojām blandies pašā pirmajā krustojumā un nevari saprast, kāpēc asfalts pēkšņi noklāts ar granti. Vai tad uz vienīgo veikalu ever nevajadzētu būt labākam ceļa segumam? Zini, ko? Štrunts par segumu! Aizmirsti par segumu! Ne jau pēc iespējas glaunāk sist papēžus pret zemi, lai kaimiņi sadzird, bija tavs mērķis. Es, vismaz, pieļauju, ka ne jau tas. Visnotaļ, lielāko daļu interesē tieši tas veikals un tieši tas satriecošais, sen plānotais, izfantazētais pirkums, lai kas tas būtu.
Zini, ko vēl es iedomājos? Mežonīgi daudz cilvēku taču nemaz nezina - kas tas par pirkumu. Ko īsti gribas? Vienkārši zina, ka gribas un ar to pietiek. Man arī noteikti ar to pietiktu, ja man nebūtu dzīvē mērķa un būtu nožēlojama nomaldījusies dvēsele, kas nespēj izdzīvot, vadoties tikai pēc savas gribas, jo viņai tādas nav. Nu jā, tātad - man pietiek ar zināšanu, ka gribu pirkt.
Bet es te ne par sevi, lai gan lielā mērā taisnība būs tam, kas apgalvos, ka es nemaz nepieļautu iespēju piesārņot blogu par kādu citu. Lai nu kā, es te vairāk par to, kas es esmu tad, kad cenšos būt jauka, pareiza un gudra. Par to, kas zina, ko pirks. Un tātad... Cilvēks, kas visticamāk, esi tu, iet uz veikalu. Apjucis joprojām par neskaidrībām, kas norāda uz mērķa nenozīmību - nu kā, kā var būt tik draņķīgs ceļš, ko?
Es tev teikšu tā - līksmojies, laimē mētā salto un divreiz piekniksē, jo tev vēl ir laiks izdarīt pāris proaktivitātes, pirms ņem iepirkumu groziņu ķepā un dodies pēdējā sava mērķa sasniegšanas taisnē - iepirkties. Redzi, tev vēl ir laiks noprecizēt - ko tad īsti tu pirksi un pie kādiem nosacījumiem (cena, derīguma termiņš, ražotājs). Galu galā - tev ir laiks noteikt alternatīvās iespējas - ko tad, ja tavas preces termiņš beidzies vakar? Galu galā, ŠAJĀ veikala īpašniekus un pārdevējus ne vella neinteresē sava reputācija, jo te konkurence nepastāv. Absolūts monopols, kur cenas, kvalitāti un visu pārējo viņi nosaka tīri uz savu roku, nevadoties ne pēc kādiem likumiem vai normām. Un tātad - tās alternatīvas. Ko tad, ja tur nav tā, ko tu meklē? Te - pa ceļam, redzi, tev vēl ir laiks izdomāt - ko tad. Un zini, kam vēl tev ir laiks? Pārliecināties, vai tev līdzi ir pietiekami daudz naudas. Nē, ko es te muldu! To, vai tev viņas ir pietiekami, tu nezināsi līdz pat tam mirklim, kad pēdējais pircējs pirms tevis rindā beigs norēķināties un pārdevējs pievērsīsies tev. Bet pagaidām, pa ceļam, tu vari prognozēt - pietiks/nepietiks. Ko tad, ja nepietiks? Tad atgriezies atpakaļ uz asfaltētā ceļa, tur bija pāris blakusceļi, kurus tu pat neizpētīji ciešāk. Varbūt tur kāds naudu dala. Pa labi, pa kreisi un diognāli, un tad vēl arī tajās liektajās līnijās.
Nauda? Tā manā "mākslinieciski izsmukinātajā stāstiņā par dzīvi" ir zināšanas, prasmes. Kā pāris gudri ļaudis to sauktu - "kompetence" sava mērķa sasniegšanai. Nebūs tās - neko tu nesasniegsi.
Un tad, kad tev liekas, ka esi ar pietiekamu bagāžu naudas, apstājies un padomā vēlreiz, vai tas, ko tu gribi pirkt patiešām ir tas, ko tu gribi pirkt. Un, ja jā, ej iekšā veikalā. Iespējams, ar mērķi - ko nopirkt, iespējams, ar mērķi - nopirkt, vienalga - ko. Ej iekšā.
Taisni vai gribētos Tev apsolīt, ka piedzīvosi pagalam daudz vilšanos. Taisni vai gribētos, bet nē - es neliegšu Tev šo pieredzi - pamatīgi aprauties pašam. Un tātad - veikala izkārtojums būs daudz sarežģītāks kā būsi dzirdējis no nostāstiem, piens un biezpiens nemaz nestāvēs saldējamajās mašīnās un rieksti ar rozīnēm būs jāber paciņās pašam. Kas ir vēl traģiskāk, šajā veikalā pārdevējs nepratīs rīkoties ar kases aparātu, viņš lēni, mokošos tempos ķiberēsies ap skaitāmmašīnu un pieļaus neskaitāmi daudz kļūdu. Citam izdos par daudz, citam par maz - nepelnīti, pagalam nepelnīti. Un, kad tu beidzot būsi ticis līdz kasei, un varbūt pat tev būs līdzi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par kāroto, vai arī vienkārši izvēlēto preci, viss notiks kā plānots līdz brīdim, kad gribēsi doties prom un sīks zaglēns paskries tev garām, paķers tavu pirkumu un aizmuks.
Nemaz nepaspēsi atcerēties, ka arī proti skriet, jo 13 gadu vecumā taču biji 7ais labākāis skrējējs klasē! Zaglēns būs jau prom. Tāpat, kā tavs pirkums.
Pa vidam Tu vilsies arī veikala interjerā, kas nudien būs skarbāks kā grants ceļš kādu mirkli iepriekš. Tad jau labāk tur. Elektrība raustīsies un jebkuru mirkli tā var arī pazust pavisam. Tad veikalu slēgs.
Jebkurā gadījumā - tā bodīte īstenībā ir viena milzu ... ... ... (pārstrādātu pārtikas produktu) bedre. Bet zini, kas ir tas labākais, tas ceļš līdz viņai.. Tajā tu varēsi atgriesties vienmēr. Vienmēr, kamēr bodītē būs kaut kas, ko tev gribas, uz ceļa kaut kur mētāsies nauda, par ko to nopirkt.
Ir tikai jāpameklē. Un jācenšas neiemīņāt zemē tos santīmus, kas varbūt visvairāk ir vajadzīgi.
Vēl kādu padomu tu lūdz? Lai nu tev tiek, mans garlaikotais draugs. Ir citi tādi, kas atgriezušies no veikala, pirms zagļa apciemojuma paguvuši sev kabatā paslēpt kabatas lukturīšus. Ja kāds piedāvā - neatsakies, jo elektrība veikalā tāda nepastāvīga. Kas zina - varbūt nāksies caur tumsu brist kārotajam pakaļ...
[*iztrūkst teksts*]
Man apnika tevi aplaimot ar gaužām aizraujošām rindām manas daiļrades. Es tikai tā priecājos par pavasara atlaidēm. Kola lētāka, pēc twitter ierakstiem un perversajiem skatieniem no garāmgājējiem, šķiet, ka cilvēki arī. Ak, kā sirdi priecē un silda fakts, ka man ir vairāk smadzeņu kā viņiem. Vai arī es izliekos, ka tā, bet sirdi priecē un silda - tas galvenais.
Kas tā personīgāk vēl par perversuļu pieskārieniem Cēsu ielās - man ir doma uzadīt kaut ko satriecoši glītu. Kā jau zini, adīšana allažiņ bijusi viena no manām specialitātēm, jo sevišķi tais nesenajos laikos, kad 7. klasē nācās aust džemperi no dzijas vismaz 3 krāsās. Atceros, ārkārtīgu sajūsmu manī rosināja šī nodarbe. Tā nu es nolēmu atjaunot seno mīlu pret adīšanu. Jācer, ka vecumdienās mans vīrs (ja man tāds būs - JAU vai VĒL) nebūs griezsirdīgs, jo no šīs aizraušanās es tik ātri vaļā netikšu. Un tajās pašās vecumdienās es taču būšu vēl lēnāka. Tā nu es metu kaut kādus valdziņus pa labi un pa kreisi, kaut kas tur sapinās, bet sanāk glīti. Vismaz, pretēji pārējo komentāriem, man labpatīk tā domāt.
Pa vidam nenāk par ļaunu veikt zināmu ieguldījumu savā izglītībā. Brīvlaiks ir tam, lai būtu vairāk laika mācīties. Un adīt. Un rakstīt visādus ... ... ... ārkārtīgi neinteresantus jokus wordā, kas pagalam neattiecas uz tēmu, ja tāda tēma maz būtu pastāvējusi. Paralēli es cenšos atrast vēl kādu neizpētītu lauciņu ekonomikā savai grupas prezentācijai, un vairāk gan šobrīd - tās gatavošanai, kas, šķietami, varētu pat izvērsties par gana aizraujošu nodarbi, ...
Vēl es rakstu kursa darbu, kas pārsteidzošos tempos iet uz priekšu. Un es netieku līdzi.
Un tad vēl rakstu rakstu. Man vienkārši gribējās šos vārdus salikt blakus, lai arī šī aktiviāte - ne no tām zīmīgākajām.
Lai nu kā, esmu pārāk aizrāvusies ar pavasara baudīšanu, lai līdz galam nodotu sevi kādam saprātīgam pienākumam, kaut vismaz, reizi par visām reizēm izķemmēt matus šodien.
Nezinu kāpēc, bet man dažreiz taisni vai prasās dzīvot kā džungļos, neklājot gultu, dzerot kafiju (oukēi, aizmirstam to daļu par džungļiem) no vietas, neatverot žalūzijas/aizskarus un aizmirstot par jebkāda veida civilizāciju at all.
Štrunts par visu negatīvo, nevajadzīgo un nederīgo - man pavasaris patīk. :) Ar visām Gaujas pārplūšanām un domu novirzīšanām prom no visa sakarīgā. Labpatiktos citēt, kādu ārkārtīgi grūti izdibināmu personu, kas šodien twītoja sekojoši: "[..]laiks, kura izniekošanu tu izbaudi,nav izniekots laiks![..]"
Iepatikās tāds skatījums. Uz šādas nots es norakstu arī pēdējās 3-4 dienas, lai gan, ja tā paskatās, tik maz izdarīts nemaz nav...
Enīvei, tas, ko ar visu šo ierakstu gribēju plašajai pasaulei ziņot, bija - nepalaid garām pavasara atlaides. Baigi foršās, nav ko.
Uzmet aci arī šim:
Priecīgas Lieldienas, jā,
Elīna.
Redzi kā ir, dzīve ir viena liela bode, kurā tu ieej ar apzinātu mērķi. Pilnīgi pieļauju, ka konkrēti TU, visticamāk, nemaz neesi tajā iekšā. Pilnīgi pieļauju, ka reāli neesi sācis dzīvot un joprojām vazājies kaut kur pa ceļam ar degunu gaisā, jo Tev, redzi, liekas, ka visu zini - zini, kāds būs veikala sortiments, zini, ko no tā izvēlēsies un esi gatavs (vai varbūt nē) gaidīt tik garā rindā, cik vien no tevis prasīs, lai beidzot varētu pirkt kāroto.
Mjā... visticamāk, tu joprojām blandies pašā pirmajā krustojumā un nevari saprast, kāpēc asfalts pēkšņi noklāts ar granti. Vai tad uz vienīgo veikalu ever nevajadzētu būt labākam ceļa segumam? Zini, ko? Štrunts par segumu! Aizmirsti par segumu! Ne jau pēc iespējas glaunāk sist papēžus pret zemi, lai kaimiņi sadzird, bija tavs mērķis. Es, vismaz, pieļauju, ka ne jau tas. Visnotaļ, lielāko daļu interesē tieši tas veikals un tieši tas satriecošais, sen plānotais, izfantazētais pirkums, lai kas tas būtu.
Zini, ko vēl es iedomājos? Mežonīgi daudz cilvēku taču nemaz nezina - kas tas par pirkumu. Ko īsti gribas? Vienkārši zina, ka gribas un ar to pietiek. Man arī noteikti ar to pietiktu, ja man nebūtu dzīvē mērķa un būtu nožēlojama nomaldījusies dvēsele, kas nespēj izdzīvot, vadoties tikai pēc savas gribas, jo viņai tādas nav. Nu jā, tātad - man pietiek ar zināšanu, ka gribu pirkt.
Bet es te ne par sevi, lai gan lielā mērā taisnība būs tam, kas apgalvos, ka es nemaz nepieļautu iespēju piesārņot blogu par kādu citu. Lai nu kā, es te vairāk par to, kas es esmu tad, kad cenšos būt jauka, pareiza un gudra. Par to, kas zina, ko pirks. Un tātad... Cilvēks, kas visticamāk, esi tu, iet uz veikalu. Apjucis joprojām par neskaidrībām, kas norāda uz mērķa nenozīmību - nu kā, kā var būt tik draņķīgs ceļš, ko?
Es tev teikšu tā - līksmojies, laimē mētā salto un divreiz piekniksē, jo tev vēl ir laiks izdarīt pāris proaktivitātes, pirms ņem iepirkumu groziņu ķepā un dodies pēdējā sava mērķa sasniegšanas taisnē - iepirkties. Redzi, tev vēl ir laiks noprecizēt - ko tad īsti tu pirksi un pie kādiem nosacījumiem (cena, derīguma termiņš, ražotājs). Galu galā - tev ir laiks noteikt alternatīvās iespējas - ko tad, ja tavas preces termiņš beidzies vakar? Galu galā, ŠAJĀ veikala īpašniekus un pārdevējus ne vella neinteresē sava reputācija, jo te konkurence nepastāv. Absolūts monopols, kur cenas, kvalitāti un visu pārējo viņi nosaka tīri uz savu roku, nevadoties ne pēc kādiem likumiem vai normām. Un tātad - tās alternatīvas. Ko tad, ja tur nav tā, ko tu meklē? Te - pa ceļam, redzi, tev vēl ir laiks izdomāt - ko tad. Un zini, kam vēl tev ir laiks? Pārliecināties, vai tev līdzi ir pietiekami daudz naudas. Nē, ko es te muldu! To, vai tev viņas ir pietiekami, tu nezināsi līdz pat tam mirklim, kad pēdējais pircējs pirms tevis rindā beigs norēķināties un pārdevējs pievērsīsies tev. Bet pagaidām, pa ceļam, tu vari prognozēt - pietiks/nepietiks. Ko tad, ja nepietiks? Tad atgriezies atpakaļ uz asfaltētā ceļa, tur bija pāris blakusceļi, kurus tu pat neizpētīji ciešāk. Varbūt tur kāds naudu dala. Pa labi, pa kreisi un diognāli, un tad vēl arī tajās liektajās līnijās.
Nauda? Tā manā "mākslinieciski izsmukinātajā stāstiņā par dzīvi" ir zināšanas, prasmes. Kā pāris gudri ļaudis to sauktu - "kompetence" sava mērķa sasniegšanai. Nebūs tās - neko tu nesasniegsi.
Un tad, kad tev liekas, ka esi ar pietiekamu bagāžu naudas, apstājies un padomā vēlreiz, vai tas, ko tu gribi pirkt patiešām ir tas, ko tu gribi pirkt. Un, ja jā, ej iekšā veikalā. Iespējams, ar mērķi - ko nopirkt, iespējams, ar mērķi - nopirkt, vienalga - ko. Ej iekšā.
Taisni vai gribētos Tev apsolīt, ka piedzīvosi pagalam daudz vilšanos. Taisni vai gribētos, bet nē - es neliegšu Tev šo pieredzi - pamatīgi aprauties pašam. Un tātad - veikala izkārtojums būs daudz sarežģītāks kā būsi dzirdējis no nostāstiem, piens un biezpiens nemaz nestāvēs saldējamajās mašīnās un rieksti ar rozīnēm būs jāber paciņās pašam. Kas ir vēl traģiskāk, šajā veikalā pārdevējs nepratīs rīkoties ar kases aparātu, viņš lēni, mokošos tempos ķiberēsies ap skaitāmmašīnu un pieļaus neskaitāmi daudz kļūdu. Citam izdos par daudz, citam par maz - nepelnīti, pagalam nepelnīti. Un, kad tu beidzot būsi ticis līdz kasei, un varbūt pat tev būs līdzi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par kāroto, vai arī vienkārši izvēlēto preci, viss notiks kā plānots līdz brīdim, kad gribēsi doties prom un sīks zaglēns paskries tev garām, paķers tavu pirkumu un aizmuks.
Nemaz nepaspēsi atcerēties, ka arī proti skriet, jo 13 gadu vecumā taču biji 7ais labākāis skrējējs klasē! Zaglēns būs jau prom. Tāpat, kā tavs pirkums.
Pa vidam Tu vilsies arī veikala interjerā, kas nudien būs skarbāks kā grants ceļš kādu mirkli iepriekš. Tad jau labāk tur. Elektrība raustīsies un jebkuru mirkli tā var arī pazust pavisam. Tad veikalu slēgs.
Jebkurā gadījumā - tā bodīte īstenībā ir viena milzu ... ... ... (pārstrādātu pārtikas produktu) bedre. Bet zini, kas ir tas labākais, tas ceļš līdz viņai.. Tajā tu varēsi atgriesties vienmēr. Vienmēr, kamēr bodītē būs kaut kas, ko tev gribas, uz ceļa kaut kur mētāsies nauda, par ko to nopirkt.
Ir tikai jāpameklē. Un jācenšas neiemīņāt zemē tos santīmus, kas varbūt visvairāk ir vajadzīgi.
Vēl kādu padomu tu lūdz? Lai nu tev tiek, mans garlaikotais draugs. Ir citi tādi, kas atgriezušies no veikala, pirms zagļa apciemojuma paguvuši sev kabatā paslēpt kabatas lukturīšus. Ja kāds piedāvā - neatsakies, jo elektrība veikalā tāda nepastāvīga. Kas zina - varbūt nāksies caur tumsu brist kārotajam pakaļ...
[*iztrūkst teksts*]
Man apnika tevi aplaimot ar gaužām aizraujošām rindām manas daiļrades. Es tikai tā priecājos par pavasara atlaidēm. Kola lētāka, pēc twitter ierakstiem un perversajiem skatieniem no garāmgājējiem, šķiet, ka cilvēki arī. Ak, kā sirdi priecē un silda fakts, ka man ir vairāk smadzeņu kā viņiem. Vai arī es izliekos, ka tā, bet sirdi priecē un silda - tas galvenais.
Kas tā personīgāk vēl par perversuļu pieskārieniem Cēsu ielās - man ir doma uzadīt kaut ko satriecoši glītu. Kā jau zini, adīšana allažiņ bijusi viena no manām specialitātēm, jo sevišķi tais nesenajos laikos, kad 7. klasē nācās aust džemperi no dzijas vismaz 3 krāsās. Atceros, ārkārtīgu sajūsmu manī rosināja šī nodarbe. Tā nu es nolēmu atjaunot seno mīlu pret adīšanu. Jācer, ka vecumdienās mans vīrs (ja man tāds būs - JAU vai VĒL) nebūs griezsirdīgs, jo no šīs aizraušanās es tik ātri vaļā netikšu. Un tajās pašās vecumdienās es taču būšu vēl lēnāka. Tā nu es metu kaut kādus valdziņus pa labi un pa kreisi, kaut kas tur sapinās, bet sanāk glīti. Vismaz, pretēji pārējo komentāriem, man labpatīk tā domāt.
Pa vidam nenāk par ļaunu veikt zināmu ieguldījumu savā izglītībā. Brīvlaiks ir tam, lai būtu vairāk laika mācīties. Un adīt. Un rakstīt visādus ... ... ... ārkārtīgi neinteresantus jokus wordā, kas pagalam neattiecas uz tēmu, ja tāda tēma maz būtu pastāvējusi. Paralēli es cenšos atrast vēl kādu neizpētītu lauciņu ekonomikā savai grupas prezentācijai, un vairāk gan šobrīd - tās gatavošanai, kas, šķietami, varētu pat izvērsties par gana aizraujošu nodarbi, ...
Vēl es rakstu kursa darbu, kas pārsteidzošos tempos iet uz priekšu. Un es netieku līdzi.
Un tad vēl rakstu rakstu. Man vienkārši gribējās šos vārdus salikt blakus, lai arī šī aktiviāte - ne no tām zīmīgākajām.
Lai nu kā, esmu pārāk aizrāvusies ar pavasara baudīšanu, lai līdz galam nodotu sevi kādam saprātīgam pienākumam, kaut vismaz, reizi par visām reizēm izķemmēt matus šodien.
Nezinu kāpēc, bet man dažreiz taisni vai prasās dzīvot kā džungļos, neklājot gultu, dzerot kafiju (oukēi, aizmirstam to daļu par džungļiem) no vietas, neatverot žalūzijas/aizskarus un aizmirstot par jebkāda veida civilizāciju at all.
Štrunts par visu negatīvo, nevajadzīgo un nederīgo - man pavasaris patīk. :) Ar visām Gaujas pārplūšanām un domu novirzīšanām prom no visa sakarīgā. Labpatiktos citēt, kādu ārkārtīgi grūti izdibināmu personu, kas šodien twītoja sekojoši: "[..]laiks, kura izniekošanu tu izbaudi,nav izniekots laiks![..]"
Iepatikās tāds skatījums. Uz šādas nots es norakstu arī pēdējās 3-4 dienas, lai gan, ja tā paskatās, tik maz izdarīts nemaz nav...
Enīvei, tas, ko ar visu šo ierakstu gribēju plašajai pasaulei ziņot, bija - nepalaid garām pavasara atlaides. Baigi foršās, nav ko.
Uzmet aci arī šim:
Priecīgas Lieldienas, jā,
Elīna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru