Ir kārtējais burvīgais vakars, kad esmu domu pārplūdusi un prasās nokāst. Tīri - putiņas, kas iet pāri malām. Pāris fragmentus, no idejām, kas šovakar.
Nē, pretēji tavām sākotnējām bažām, nebūs te par talku, kas šodien, kā izrādās, varen aktuāla. Nebūs te arī par mīlu, ciešanām, sāpēm vai marinētajiem gurķīšiem, kā parasti.
Šoreiz - par risku dzīvot.
Par visādiem maziem riskiem. Vai vajag? Vai ieguvums ir lielāks kā zaudējums?
Un lieliem riskiem - vajag. Bet ko un vispār - vai tu tādā veidā kaut ko pazaudē?
Riskēt - tas ir - dzīvot. Tā man vienreiz izskatījās kaut kur, ka bija rakstīts. Kas zina, varbūt bija arī, bet varbūt pati izdomāju. Intrigas saglabāšanas un gluži vienkāršas nezināšanas dēļ neteikšu tomēr - kā tad tur īsti. Kāda atsķirība, tā tik un tā ir 100% taisnība.
Dzīve pati ir viens liels risks. To tev nebija iespēju izvēlēties - uzņemties vai ne. Vai arī, tu to iespēju neatceries. Lai nu kā, pēkšņi neriskēt tu vari visu laiku. Bet tu to nedari. Kāpēc? Tāpēc, ka var gadīties kāds ieguvums. Tāpēc, ka tu ceri uz ieguvumu, kaut arī pastāv risks to neiegūt. Tātad, risks un cerības iet roku rokā viens ar otru.
Atļaušos tīri savu personīgo viedokli šeit iepīt par kādu anomāliju. Lai arī no "risks" un "cerības" šķietami ar negatīvāko piesitienu ir risks, kad tā dziļāk sāc domāt, cerības, vai precīzāk, iespēja, ka tās nepiepildīsies ir daudz drūmāka kā riska piepildīšanās, tā šķiet.
Te es nostādu Cerības pret Bailēm(to pašu risku). Kas ir spēcīgāks motivators? Vai tie vispār ir atdalāmi? Vai darbojas roku rokā?
Katru dienu vai uz katra soļa mēs riskējam un ceram. Jo tikai tā mēs tiekam uz priekšu, attīstamies, veidojam savu dzīvi, organizējam to. Bet līdz ko mēs sākam baidīties riskēt ar cerību nepiepildīšanos, ... tajā mirklī mēs apstājamies. "Kas neriskē, tas nedzer šampanieti". Lai cik ļoti man riebtos šampanietis, šis teiciens tomēr iederas ierakstā gaužām labi. Kas neriskē, tas netiek nekur. Kas neriskē - tas arī neuzvarēs, tas pat nevarēs piedalīties sacīkstēs!
Riskēt vajag,... Lai arī nereti nākas no daudz kā atsacīties, bet... Bez riska, viss, kas tev ir, jau tāpat ir pazaudēts. Bez riskēšanas, bez iešanas uz priekšu vairs nekam nav īsti nozīmes, jo tu savu dzīvi esi apstādinājis, iesaldējis, norobežojis no panākumiem, no attīstības, no JĒGAS.
Tomēr, pie robežām ir jāpieturās tik un tā. Kaut tikai tāpēc, lai attīstība nenotiktu ārpus tavu spēju robežām - > kaut tikai tāpēc, lai tu tiktu attīstībai līdzi. ARĪ tāpēc.
Tāpēc joprojām pieturos pie savas ideoloģijas: "kāpēc ne?"
Jo "dzīvē nekad nevajag nožēlot tikai divas lietas - to, ko esi izdarījis un to, ko neesi."
Riskē un sagaidi vilcienu...
p.s. mani iedvesmo
Nē, pretēji tavām sākotnējām bažām, nebūs te par talku, kas šodien, kā izrādās, varen aktuāla. Nebūs te arī par mīlu, ciešanām, sāpēm vai marinētajiem gurķīšiem, kā parasti.
Šoreiz - par risku dzīvot.
Par visādiem maziem riskiem. Vai vajag? Vai ieguvums ir lielāks kā zaudējums?
Un lieliem riskiem - vajag. Bet ko un vispār - vai tu tādā veidā kaut ko pazaudē?
Riskēt - tas ir - dzīvot. Tā man vienreiz izskatījās kaut kur, ka bija rakstīts. Kas zina, varbūt bija arī, bet varbūt pati izdomāju. Intrigas saglabāšanas un gluži vienkāršas nezināšanas dēļ neteikšu tomēr - kā tad tur īsti. Kāda atsķirība, tā tik un tā ir 100% taisnība.
Dzīve pati ir viens liels risks. To tev nebija iespēju izvēlēties - uzņemties vai ne. Vai arī, tu to iespēju neatceries. Lai nu kā, pēkšņi neriskēt tu vari visu laiku. Bet tu to nedari. Kāpēc? Tāpēc, ka var gadīties kāds ieguvums. Tāpēc, ka tu ceri uz ieguvumu, kaut arī pastāv risks to neiegūt. Tātad, risks un cerības iet roku rokā viens ar otru.
Atļaušos tīri savu personīgo viedokli šeit iepīt par kādu anomāliju. Lai arī no "risks" un "cerības" šķietami ar negatīvāko piesitienu ir risks, kad tā dziļāk sāc domāt, cerības, vai precīzāk, iespēja, ka tās nepiepildīsies ir daudz drūmāka kā riska piepildīšanās, tā šķiet.
Te es nostādu Cerības pret Bailēm(to pašu risku). Kas ir spēcīgāks motivators? Vai tie vispār ir atdalāmi? Vai darbojas roku rokā?
Katru dienu vai uz katra soļa mēs riskējam un ceram. Jo tikai tā mēs tiekam uz priekšu, attīstamies, veidojam savu dzīvi, organizējam to. Bet līdz ko mēs sākam baidīties riskēt ar cerību nepiepildīšanos, ... tajā mirklī mēs apstājamies. "Kas neriskē, tas nedzer šampanieti". Lai cik ļoti man riebtos šampanietis, šis teiciens tomēr iederas ierakstā gaužām labi. Kas neriskē, tas netiek nekur. Kas neriskē - tas arī neuzvarēs, tas pat nevarēs piedalīties sacīkstēs!
Riskēt vajag,... Lai arī nereti nākas no daudz kā atsacīties, bet... Bez riska, viss, kas tev ir, jau tāpat ir pazaudēts. Bez riskēšanas, bez iešanas uz priekšu vairs nekam nav īsti nozīmes, jo tu savu dzīvi esi apstādinājis, iesaldējis, norobežojis no panākumiem, no attīstības, no JĒGAS.
Tomēr, pie robežām ir jāpieturās tik un tā. Kaut tikai tāpēc, lai attīstība nenotiktu ārpus tavu spēju robežām - > kaut tikai tāpēc, lai tu tiktu attīstībai līdzi. ARĪ tāpēc.
Tāpēc joprojām pieturos pie savas ideoloģijas: "kāpēc ne?"
Jo "dzīvē nekad nevajag nožēlot tikai divas lietas - to, ko esi izdarījis un to, ko neesi."
Riskē un sagaidi vilcienu...
p.s. mani iedvesmo
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru