"Dzīve ir ciešanas"

Tā mums reiz apgalvoja kāds ārkārtīgi respektabls pasniedzējs. Ticēju viņam tolaik, ak, kāda gan es biju muļķe.
Okei, tas bija pirms mazāk kā pusgada. Bet tagad man gribas oponēt. Gribas, jo esmu pārliecināta, ka viņam bija tikai daļa taisnības. Dzīve ir tas, par ko to interpretē. Viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Protams, ik katram gan sāp, gan veicas, bet tas, kā tu uz situāciju paskaties kopumā ir dziļi atkarīgs no tevis paša. Gribi tās saukt par ciešanām, kur esi iemests, un, kas tevi piemeklējušas nemanot? Ok - tava interpretācija - tava darīšana. Gribi tās saukt par pārbaudījumu, kuru tev piespēlējusi dzīve, lai stiprinātu tevi? Tava interpretācija - tava darīšana.
Varētu šķist, ka es šeit cenšos norādīt uz pasniedzēja kļūdu. Kā mēs - Popera debatētāji esam ieraduši teikt:"Nebūt ne!". Savu ārprātīgo cieņu un respektu manās acīs šis pasniedzējs ir iemantojis tieši ar savu spēju ironizēt un likt studentiem vismaz brīžam justies idiotiem. Arī toreiz, kad par ciešanām tika nosaukta dzīve. :)
Tas, ko īstenībā gribēju ar šo ierakstu panākt, bija - uzrunāt Tevi. Kā tu interpretē notikumus sev apkārt? Cik traģiski uztver neveiksmes un ar kādu pārlaimību priecājies par veiksmēm? A varbūt var savādāk paskatīties uz to visu? Bet - vai vajag?

Ar to es negribu teikt, ka dzīvi nevajag uztvert nopietni. Tikai to, ka dzīvi nevajag uztvert kā sodu. Dzīve nav tikai ciešanas. :)
Bet kas vēl? - to izdomā tu pats. ;)