pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

Man tik daudz, kas bija fonā, bet izrādās, ka fonā visam biju es.





Viens nieka seriāls (OTH,s.4e.3), bet tik daudz dziļu domu. Un šī...
Savu dzīvi dzīvojam kā būtu pasaules centrs. Tālu jau no patiesības nav, turpat vien pie vidus ass esam, turpat vien visi pasaules centri, bet reizēm mēs esam tikai punktiņš sāna mediānā. Un bez šī punktiņa nebūtu pasaules sistēmas. Visu pasauļu sistēmas nebūtu.
Kā izrādās, viss ir vienkāršāk, nekā likās pirms tam. Katram pasaule, katram - centrs. Un katram ir daļa no manis un tevis vajadzīga. Kaut kur fonā, varbūt, bet vajadzīga, lai eksistētu.
Un dažreiz pat nejūtam, dažreiz pat nezinot esam daļa no citas pasaules priekiem, bēdām. Varbūt pat pasaules, par kuras eksistenci nenojaušam.
Es joprojām sajūsminos par to, cik mūsos visa kā ir daudz, ko cilvēks pats neizprot. Cik liela nozīme ir apkārtējiem mūsu dzīvēs. Cik liela nozīme apkārtējo dzīvēs ir mums. Cik liela nozīme galu galā Tavā dzīvē ir man un otrādi. Kaut kur fonā? Nez vai.. Drīzāk, tu turi centru centrā., savādāk Tu šo nesaprastu.

Joprojām neizpratnē par no cilvēkiem tik ārkārtīgi atkarīgo cilvēku,
Jūsu Elī.

svētdiena, 2010. gada 30. maijs

Par prieku, kura nekad nav par daudz.


Cik daudz gan ir prieka katrā no mums!


Tikai daži to noklusē.
Dažiem savā aizņemtībā nav laika to parādīt citiem, dažiem neļauj viņa amats, loma sabiedrībā, daži tā - pavisam vienkārši - aizmirsuši, ka tāds prieks viņos dzīvo. Dažiem.. nav iespējams priecāties? Nez vai.. Priecāties var katrs un ar to dalīties.. pavisam noteikti.

Ja mēs pasmaidītu biežāk. Ja mēs pateiktu viens otram, cik jauki ir kādu pazīt, ar kādu parunāt, kādam būt vienkārši blakus. Kāds prieks, ka tu uzraksti vēstuli, kāds prieks, ka tu padalies ar saviem piedzīvojumiem galerijā vai dienasgrāmatas ierakstā, kāds prieks, ka tu dalies priekā, varbūt bēdās... Tad zinām, ka tev vajag, lai kāds cits padalās priekā, jo tev šobrīd mazliet tā trūkst.. Un tad, kad kāds padalās,... viņš vairo prieku! Pašam jau mazāk nepaliek, tikai aug un aug. Un prieku vajag daudz, un patiesībā - prieka IR daudz!
Cik daudz gan ir prieka katrā no mums! Bet nekad tā nav PAR daudz.

Ja man būtu mazāk prieka -ja kāds nebūtu dalījies ar mani, ja es nebūtu dalījusies ar kādu,.. man būtu tik ļoti mazāk. Visa kā. Veiksmes, smaida, saules manā ikdienā. Es to nepamanītu. Neizbaudītu. Nepriecātos.

Tā ir tāda sarežģīta matemātika, kad kaut ko sadalot, tas paliek tikai vairāk un vairāk. Sarežģīta - saprast, bet ne izpildīt. Kaut gan - nē. Nemaz tik sarežģīta jau nu arī nav Ja no tā vien sastāvētu visi matemātikas kontroldarbi, ieskaites un eksāmeni, .... kurš gan baidītos no sava vērtējuma! :) Tikai priecātos un dalītos priekā.
Un varbūt - tā arī vajadzētu! ;)


Priekā! ;)
Jūsu no sirds priecīgā Elī(kā prieka dalītāji mēdz teikt).

Par nožēlu...

"Regret comes in all shapes and sizes. Some are small, like when we do a bad thing for a good reason. Some are bigger, like when we let down a friend. Some of us escape the pangs of regret by making the right choice. Some of us have little time for regret because we're looking forward to the future. Sometimes we have to fight to come to terms with the past. And sometimes we bury our regret by promising to change our ways. But our biggest regrets are not for the things we did, but for the things we didn't do. Things we didn't say, that could have saved someone we care about, especially when we can see the dark storm that's headed their way."



Tā manā mīļākajā seriālā ONE TREE HILL, ko iesaku ik katram Jums kādreiz paskatīties, reiz teica.. Daudz skaistu vārdu, daudz gudru domu...
Un šī - arī.

Mēs patiešām, arī es, visvairāk nožēlojam to, ko neesam izdarījuši, neesam pateikuši, nevis to, ko esam. Tā jocīgi, bet cilvēks pats pēc dabas ir jocīgs radījums. Piekritīsiet taču...

Kā saka: dzīvē nevajag un nedrīkst nožēlot tikai divas lietas - 1) to, ko tu esi izdarījis un 2) to, ko neesi.

Es tikai mazliet nožēloju, ka nezināju to agrāk.
Jūsu Elī.

piektdiena, 2010. gada 28. maijs

ViA pasniedzēju pērles. (2009./2010.m.g.)

Labs vakars,

sadomāju paņemt kādu stundiņu brīvu no prakses un GP, kārtīgi paēst (beidzot) un galu galā - radīt ko jauku un paliekošu. Ko gan citu, ja ne listiņu ar manu šī gada pasniedzēju "odziņām" no lekcijām.


Vēl, pirms es sāku, gribu pateikt milzīgu paldies visiem sekojošo tekstu autoriem, kas padarījuši šo mācību procesu vēl košāku, jautrāku, saistošāku, galu galā - vērtīgāku.



1) Un tātad - sākam ar angļu valodu, pasniedzēja Zane Bērziņa.

* /pašā gada sākumā/ Baiba? No, I mean, Elīna? Which one of you was Baiba?

* /Par GP/ You also research some kind of ietekme"
* /Pēc Capa runas/ That was really good, I just wish I could understand a bit more.

2) Nav pārsteigums, ka publiskās runas pasniedzēja Mudīte Maculēviča savas pērles atstāja aiz mācību telpas durvīm.

3) Mediju socioloģijas pasniedzējs Jānis Juzefovičs arīdzan nebija sevišķi dāsns ar pērlēm, tomēr pa kādai jau atļāvās.
* /gatavojoties semināra darbam, kur jāaptaujā ģimenes locekļi/ Nu nevajag jau meklēt rokā radiniekus, kuri nav redzēti gadiem, kuri jūs negrib redzēt, vai, kuru vispār nav.

4) Sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs, nešaubīgi, ar saviem citātiem iekļuva kursa mīļāko pasniedzēju TOP trijniekā, kas gan nav oficiāli definēts.
* /runājot par sociālā kapitāla funkcijām/ Ja jūs jautāsiet - kāpēc neraksta viena institūcija, tad es teikšu, ka tāpēc, ka jāraksta 3 institūcijām. A kāpēc neraksta 3 institūcijas, tāpēc ka viena institūcija dusmojas uz abām pārējām.
* Mūsdienās ir ļoti daudz recepšu KĀ, bet ļoti maz recepšu KO.
* Taisnīga nodokļu sistēma Šleseram var nebūt tas pats, kas taisnīga nodokļu sistēma Valtenbergam.
* Sievietes ir aktīvākas nekā vīrieši. Tām ir milzīgs potenciāls.
* Tas nozīmē, ka tie, kas pārrakstīs eksāmenu, nevarēs iegūt augstāku vērtējumu par 4. Jūs jautāsiet - kāpēc tā, es atbildēšu - dzīve ir ciešanas.
* Bull s***

5) Sociālās psiholoģijas pasniedzēja Agita Šmitiņa, gluži, kā Mudīte Maculēviča, izvairījās no pārdrošiem izteicieniem, ko mēs - nekrietnie mediju studiju un žurnālistikas zinību apguvēji varētu ne tā interpretēt, tomēr kāds citāts pat bez pierakstiem palicis prātā.
* Katram cilvēkam ir četras acis, četras ausis un četras mutes. Datu, informācijas, emociju un vēl.. (te es neatceros, kas bija ceturtā).

6) Ar pērlēm mūs burtiski no galvas līdz kājām un otrādi nobēra masu komunikācijas kursa pasniedzējs Kaspars Rūklis.
* /Par mediju spēju pielāgoties apstākļiem/ Ja iepriekšējais saimnieks ir iemācījis sunīti čurāt uz eglītes, nu, nav tik vienkārši iemācīt viņam čurāt uz cita kociņa.
* /par dušām Narvā/ Tur dvieli pat nav, kur pakārt. Tur vispār ar akvalangu bail būtu iet iekšā - tāds skats.
* /par mediju kā vidutāja lomas pildītāju/ Es pasāku pasūtīt statistiku draugos. Kas zina - moška kāds labs variants sanāk.
* Sociālajās zinātnēs nevar būt kaut kas tāds, par ko nevar būt kaut kas labāks [zelta vārdi].
* Arī kapakmens ir medijs.
* Mana mamma joprojām mani vajā caur epastu un draugos do visādus padomus caur vēstulēm.
* Jūs mani piespiežat kļūt par bērnudārza audzinātāju.
* Jums neinteresanti? Es neinteresanti stāstu? Nu nekas - pacietīsieties.

7) Pētījumu metodoloģijas pasniedzēju Vinetu Silkāni raksturo Zelta pērle
* Cilvēci virza slinkums

8) Latviešu valodas kultūras pasniedzēja Signe Ābola patiešām zināja, kā iedzīvināt lekciju leksiku. :)
* Tagad jūs zināt, ko dāvināt viens otram - kaudzi ar vārdnīcām.
* "Kultūras forums"- reizi nedēļā avīzīte iznāk. 45 santīmi maksā. Ja nopērk košlenīti klāt, sanāk jau sunīša uzlīmīte.
* Kad skatījos Endzelīna vārdnīcā visādas interesantas versijas atsevišķu vārdu saknēm, atklāju, ka savas svaines drīkst saukt par diršļavām.
* Leksikas slāņi iedalās arī pēc teritoriālā aspekta, citās vietās kartupelis ir tupenis, buļba, rācenis. Laikam tāpēc Talsos nav Makdonalda, jo būtu jocīgi tur prasīt rāceņus frī.
* Es bērnībā daudz lasīju, mācījos, runāju, tvēru pieaugušo sarunas. Redziet, man bija daudz brīva laika, jo nebija draugos ferma jākopj.
* Kičīgs ir kaut kas kruts.
* Students - staigājošs caurums izglītībā"
* Man ārkārtīgi nepatīk tas vārds "tusēt". Tas man asociējas ar tādu saietu, kad daudz tusnīgu, sasvīdušu jauniešu sēž un svīst tālāk. Nemaz nerunājot par to, ko es domāju par vārdu "burziņš".

9) Savukārt, socioloģijas pasniedzēja Dace Jansone sniedza mācību, ko var izmantot tik bieži ikdienas dzīvē.
* Ja mēs gribam saprast lietas, ir jāprot no tām distancēties.

10) Visbeidzot, makroekonomikas pasniedzēja Vija Melbārde varētu izdot grāmatu ar saviem citātiem.
* /runa par to, ka vienīgo reizi ir 4 LEKCIJAS PĒC KĀRTAS/ Pa 4 lekcijām jūs vienkārši būsiet beigti. Un šodien es jūs nobeigšu (*priecīgs smaidiņš*).
* /runa par kursa apraksta sākuma daļu: kredītpunkti, mērķis, bla bla bla/ Ai, tā formālā puse - tas tur galīgs blefs.
* /runa par ekonomikas teoriju vēsturi/ Ir jau tur arī garlaicīgas un galīgi stulbas lietas, bet viņi tajos laikos vienkārši neko nezināja un nesaprata.
* /kāds no studentiem atgādina, ka ir jau 13:15/ Nekas, ka jums pusdienu pārtraukums - pabeigsim šito un tad varēsiet iet. Ā, bet man taču arī, tad ĀTRI, ĀTRI pabeigsim!.
* /runa par ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem/ Redziet, Eiropa uzskata, ka līdz 74 gadu vecumam vajadzētu kaut ko padarīt. Mums Latvijā vienkārši nenovelk līdz tādam vecumam.
* /joprojām par pensijām un pensijas vecumu/ Kad man vajadzēs iet pensijā, man palielinās pensijas vecumu tā, ka es te gar sienām gramstīdamās dabūšu strādāt.
* /par imigējošo darbaspēku no Āfrikas/ Tajās valstīs cilvēkiem mentāli nav sagatavotības darbam. Ko viņi dara? Viņi zem palmas guļ, banāns nokrīt - izdzīvo. Nenokrīt - ne.
* /par imigrācijas politiku, ierobežojumiem/ Visās valstīs tāda ir, mums tik nav. Kāpēc? Tāpēc, ka mums nekā nav.
-----------------------------------------------------------------------------------------------
Un tas gan tad būs viss.
Papildinātu tekstu ar manu dārgo kolēģu personīgo pieredzi komentāros, lasiet A.Upīša ielas 48.dzīvokļa blogojamajā vietnē šeit.

ceturtdiena, 2010. gada 27. maijs

Īpašības (ja tās to var saukt),ko es sevī neciešu



Labs vakars, rīts, bla bla bla - kas kuram...
Kārtējo reizi esmu plūstošu suņa murgu nosaukuma cienīgu domu pārpilna un kārtējo reizi nav laika tajās ar Jums dalīties.
Bet, kam man ir laiks, vai arī - par ko es sev spēju iestāstīt, ka man ir laiks - tas ir manu slikto īpašību uzskaitījums.

- ir baigi slikti, ka es neprotu pamata kvadrātsaknes. Man vajadzēja mācēt.
- ir baigi slikti, ka vienmēr, kad vajag fotoaparātu, es aizmirstu to paņemt līdzi, bet, kad viņš man ir, es aizmirstu to izmantot
- ir baigi slikti, ka es nevaru būt divās vietās vienlaicīgi.
- ir baigi slikti, ka es neprotu ēst ar kreiso roku
- ir baigi slikti, ka pierakstus, kurus es veicu intervijas laikā, es tik un tā nespēju izlasīt
- ir baigi slikti, ka pat ar laika grafiku mans laiks nav izplānojams
- ir baigi slikti, ka labi seriāli manī ātri rada atkarību
- ir baigi slikti, ka nelaikā.
- ir baigi slikti, ka es tā vienmeŗ - labākās lietas atodu nelaikā
- ir baigi slikti, ka es joprojām protu tikai angļu alfabetu nevis latviešu. Un arī - tikai pateicoties dziesmiņai
- ir baigi slikti, ka es neprotu uzcept kotletes
- ir baigi slikti, ka joprojām neesmu iemācījusies nolasīt ūdens skaitītājus
- ir baigi slikti, ka man patīk dzīvnieki, bet zvērus es gribu sist
- ir baigi slikti, ka es nevaru paciest, ja cilvēks kaut nedaudz, kad netīšām čāpstina,
- ir baigi slikti, ka viena šķipsna manai čolkai vienmēr sliecas uz nepareizo pusi, lai kura kuro reizi tā būtu
- ir baigi slikti, ka man ir tik daudz alerģiju
- ir baigi slikti, ka es protu mācīt, bet pati nemāku
- ir baigi slikti, ka es neportu līdz galam izmantot visu, ko es varu
- ir baigi slikti,ka es neprotu lasīt zemtekstus
- ir baigi labi, ka visu slikto var uzskaitīt, jo visa labā ir tik daudz, ka pat Čakam Norisam internetā vieta beigsies. :)

[lists var tikt papildināts:27.05.10.]

svētdiena, 2010. gada 9. maijs

Par mammu, savējo...

Mammas mūs zina pa īstam. Viņām esam kā atvērta grāmata, un, ja reizēm viņas mūs nesaprot, tad, visticamāk, sevi nespētu saprast arī mēs paši. Mūsu mammas ir pieredzējušas mūsu skarbākos niķus un smagākos raksturiņus, mūsu mammas ir pieredzējušas mūsu sāpes un skumjas, mūsu patiesās laimes brīžus. Uz mammām mēs esam dusmojušies tā no sirds, nebaidoties kaut ko noslēpt. Un mammas mēs esam mīlējuši tā - no sirds, nebaidoties kaut ko pazaudēt.

Reiz, pavisam sen, es, būdama ne no tām mierīgākajām sīkajām knīpām, dauzoties pa pagalmu, paklupu uz asfalta un sasitu ceļgalu, tas asiņoja. Man - mazam 2.-3. klases vecuma bērnam tās bija tīrākās šausmas! Asinis gāžas, sāp tā, ka nezinu, vai vairs dzīvošu, un.. Ko gan tagad darīt?!
Man nebija ilgi jādomā līdz izvēlējos iet pie mana glābēja, kas vienmēr zināja, kā palīdzēt, kā nomierināt. Gāju mājās pie mammas. Viņa uzreiz piesteidzās palīdzēt, jutos tik labi, ka beidzot sāpes būs galā, ka beidzot vairs nesāpēs! Zināju, ka mamma palīdzēs!
BET! Mamma uzlika to ārprātīgi kodīgo brūni dzelteno šķidrumu. Tas sāpēja tik nežēlīgi! Vēl vairāk kā pirms tam! Es biju tik ļoti dusmīga uz mammu, ka uzbrēcu kaut ko, ko vairs precīzi neatceros un aizskrēju uz savu istabu. Raudāju ilgi un skaļi - tā, lai dzird, kaut sāpes jau sen bija pazudušas.
Kā viņa tā varēja? Man taču sāpēja!!! Neatceros - kad un kā tieši, bet viņa atnāca un atvainojās. (!!!)
Un, kas notika pēc pāris dienām? Pēc vairākām mammas liktām smērēm un plāksteriem - pušuma vairs nebija, pat ne rētiņas. Tas bija sadzijis un sīkā pele - Čiepa - atkal klimpačoja pa pagalmu fuksenes spēlēdama :)) Aizgāja mājās, stāstīja mammai - pret kuriem puikām futbolu spēlējusi, kas viņu apspēlējuši, un kādos vārdos lielais brālis viņu apsaukājis, kad viņa pavisam nejauši tam iesitusi. Mamma jau atkal bija klāt, lai pažēlotu mazo dauzoņu.
Vai Čiepa kaut ko neaizmirsa?
Aizmirsa gan. Pateikt mammai paldies. Tāpat kā deviņsimtmiljard reizes iepriekš un pēc tam. Bet mamma jau neapvainojas. Mamma priecājas, ka tas, ko viņa deva, darīja, sacīja ir nācis par labu.

Cik dīvainas tās mammas ir. Viņas mūs mīl neatkarīgi no tā, kādi mēs esam. Un laikam jau tieši tā nesavtīgā mīlestība mūs izaudzina tādus, kurus bija vērts mīlēt neatkarīgi no tā, kādi mēs bijām, vai ne? :)
Saka, ka jebkuras mammas dzīvē lielākais brīnums ir viņas bērns, bet vai tikai nav otrādi? Un tagad, kad pasakām savām mammām "paldies", viņu acīs sāk rotāties asaras... Īsti neizprotamu iemeslu dēļ, jo tie esam mēs - bērni, kam vajadzētu raudāt aiz laimes par tādu Sargeņģeli.

Paldies, manu mammucīt!
Tava Čiepa




[Dz.]Mammuc,

Ja reiz man tiktu sniegtas tādas spējas,
Nelaist Tev klāt nevienu skarbo vēju,
Neļaut dzīves negaisiem un vētrām Tevī skumjas sēt,
Un smaidu no Tavas sejas aizbiedēt...

Ja reiz man tiktu sniegtas tādas spējas,
Es vis nelaistu tās, mammuc, vējā
Bet gan Tavu dzīvi pasakā es vērstu
Kā manu, pat bēz spējām pārvērt Tu...

Tu jau zini - spēju tādu nav vēl bijis
Ir katram sāpējis, ir asar-lietus lijis
Ir katrs pārdzīvojis, skumijs likstu dēļ
Ikkatru kādreiz skāris neveiksmju vējš...

Bet, ja kaut mazumiņš no saules tādā lietū -
Smaids, apziņa, ka rūpi, kripatiņa smieklu,
Nav tad brīnišķīgāka vairs it nekā
Par varavīksni, kas dzīves debesis izrotā...

Tāpēc, mammucīt, par visu, visu labo -
To sauli, ko Tu manai varavīksnei nes,
Gribu, lai kaut bez tām spējām
Viens mazs saulesstariņš Tavai būtu es.

[E.Kunga]

otrdiena, 2010. gada 4. maijs

Atvaino

Visticamāk, es savas dusmas šobrīd izlieku uz neīstajiem cilvēkiem. Uz tiem, kas pat nav iesaistītas/ti tajā, kas totāli šobrīd grauž. Tā, kā es vakar vakarā krekerus. Un vēl kaitinošāk un piedrupina visu ikdienu ar tādām pretīgi sažļambātām drupačām. Kaitinoši, pagalam kaitinoši.

Piedod, ja arī tev trāpās pa kādai dusmu, aizkaitinājuma putras devai... Saka, jau, ka vajag dalīties, bet šī nav tā reize, zinu. Vienkārši sanāk. Talants izlikt negatīvo uz visiem, kas tam padodas. Vienkārši esi stiprs/a un turies pretī.

Čau,
Mūžam Tava - Elīna.

[Dz.] Par draudzību

Kaut sveši, bet draugi. Man šķita reiz tā.
Man likās - nav tāda cita nekā,
Kas tā spētu priecāties likt un smieties
Kas neliktu par neko slēpt un liegties

Bet līdzi laikam arī saprāts aug,
Nu redzu, kas aktieris un kas - draugs
Kas smaida man, kāda nolūka dzīts,
Kas - smaida par to, ka smaidu tam līdz

Nav nozīmes tagad ko nožēlā sacīt
Vai asaras kabatas lakatā slacīt
Jo, draugs jau nav vajadzīgs ķeksīša pēc
Ja pazaudēts, jāsaprot, kāpēc

Varbūt vienkārši tevī nav nekā,
Kam draudzība būtu vajadzīga.
Varbūt - jā.
Bet, ja patiešām ir tā,
No Tevis, DRAUGS(!) tevī vairs nav nekā.

[E-Khi]