Mammas mūs zina pa īstam. Viņām esam kā atvērta grāmata, un, ja reizēm viņas mūs nesaprot, tad, visticamāk, sevi nespētu saprast arī mēs paši. Mūsu mammas ir pieredzējušas mūsu skarbākos niķus un smagākos raksturiņus, mūsu mammas ir pieredzējušas mūsu sāpes un skumjas, mūsu patiesās laimes brīžus. Uz mammām mēs esam dusmojušies tā no sirds, nebaidoties kaut ko noslēpt. Un mammas mēs esam mīlējuši tā - no sirds, nebaidoties kaut ko pazaudēt.
Reiz, pavisam sen, es, būdama ne no tām mierīgākajām sīkajām knīpām, dauzoties pa pagalmu, paklupu uz asfalta un sasitu ceļgalu, tas asiņoja. Man - mazam 2.-3. klases vecuma bērnam tās bija tīrākās šausmas! Asinis gāžas, sāp tā, ka nezinu, vai vairs dzīvošu, un.. Ko gan tagad darīt?!
Man nebija ilgi jādomā līdz izvēlējos iet pie mana glābēja, kas vienmēr zināja, kā palīdzēt, kā nomierināt. Gāju mājās pie mammas. Viņa uzreiz piesteidzās palīdzēt, jutos tik labi, ka beidzot sāpes būs galā, ka beidzot vairs nesāpēs! Zināju, ka mamma palīdzēs!
BET! Mamma uzlika to ārprātīgi kodīgo brūni dzelteno šķidrumu. Tas sāpēja tik nežēlīgi! Vēl vairāk kā pirms tam! Es biju tik ļoti dusmīga uz mammu, ka uzbrēcu kaut ko, ko vairs precīzi neatceros un aizskrēju uz savu istabu. Raudāju ilgi un skaļi - tā, lai dzird, kaut sāpes jau sen bija pazudušas.
Kā viņa tā varēja? Man taču sāpēja!!! Neatceros - kad un kā tieši, bet viņa atnāca un atvainojās. (!!!)
Un, kas notika pēc pāris dienām? Pēc vairākām mammas liktām smērēm un plāksteriem - pušuma vairs nebija, pat ne rētiņas. Tas bija sadzijis un sīkā pele - Čiepa - atkal klimpačoja pa pagalmu fuksenes spēlēdama :)) Aizgāja mājās, stāstīja mammai - pret kuriem puikām futbolu spēlējusi, kas viņu apspēlējuši, un kādos vārdos lielais brālis viņu apsaukājis, kad viņa pavisam nejauši tam iesitusi. Mamma jau atkal bija klāt, lai pažēlotu mazo dauzoņu.
Vai Čiepa kaut ko neaizmirsa?
Aizmirsa gan. Pateikt mammai paldies. Tāpat kā deviņsimtmiljard reizes iepriekš un pēc tam. Bet mamma jau neapvainojas. Mamma priecājas, ka tas, ko viņa deva, darīja, sacīja ir nācis par labu.
Cik dīvainas tās mammas ir. Viņas mūs mīl neatkarīgi no tā, kādi mēs esam. Un laikam jau tieši tā nesavtīgā mīlestība mūs izaudzina tādus, kurus bija vērts mīlēt neatkarīgi no tā, kādi mēs bijām, vai ne? :)
Saka, ka jebkuras mammas dzīvē lielākais brīnums ir viņas bērns, bet vai tikai nav otrādi? Un tagad, kad pasakām savām mammām "paldies", viņu acīs sāk rotāties asaras... Īsti neizprotamu iemeslu dēļ, jo tie esam mēs - bērni, kam vajadzētu raudāt aiz laimes par tādu Sargeņģeli.
Paldies, manu mammucīt!
Tava Čiepa
Reiz, pavisam sen, es, būdama ne no tām mierīgākajām sīkajām knīpām, dauzoties pa pagalmu, paklupu uz asfalta un sasitu ceļgalu, tas asiņoja. Man - mazam 2.-3. klases vecuma bērnam tās bija tīrākās šausmas! Asinis gāžas, sāp tā, ka nezinu, vai vairs dzīvošu, un.. Ko gan tagad darīt?!
Man nebija ilgi jādomā līdz izvēlējos iet pie mana glābēja, kas vienmēr zināja, kā palīdzēt, kā nomierināt. Gāju mājās pie mammas. Viņa uzreiz piesteidzās palīdzēt, jutos tik labi, ka beidzot sāpes būs galā, ka beidzot vairs nesāpēs! Zināju, ka mamma palīdzēs!
BET! Mamma uzlika to ārprātīgi kodīgo brūni dzelteno šķidrumu. Tas sāpēja tik nežēlīgi! Vēl vairāk kā pirms tam! Es biju tik ļoti dusmīga uz mammu, ka uzbrēcu kaut ko, ko vairs precīzi neatceros un aizskrēju uz savu istabu. Raudāju ilgi un skaļi - tā, lai dzird, kaut sāpes jau sen bija pazudušas.
Kā viņa tā varēja? Man taču sāpēja!!! Neatceros - kad un kā tieši, bet viņa atnāca un atvainojās. (!!!)
Un, kas notika pēc pāris dienām? Pēc vairākām mammas liktām smērēm un plāksteriem - pušuma vairs nebija, pat ne rētiņas. Tas bija sadzijis un sīkā pele - Čiepa - atkal klimpačoja pa pagalmu fuksenes spēlēdama :)) Aizgāja mājās, stāstīja mammai - pret kuriem puikām futbolu spēlējusi, kas viņu apspēlējuši, un kādos vārdos lielais brālis viņu apsaukājis, kad viņa pavisam nejauši tam iesitusi. Mamma jau atkal bija klāt, lai pažēlotu mazo dauzoņu.
Vai Čiepa kaut ko neaizmirsa?
Aizmirsa gan. Pateikt mammai paldies. Tāpat kā deviņsimtmiljard reizes iepriekš un pēc tam. Bet mamma jau neapvainojas. Mamma priecājas, ka tas, ko viņa deva, darīja, sacīja ir nācis par labu.
Cik dīvainas tās mammas ir. Viņas mūs mīl neatkarīgi no tā, kādi mēs esam. Un laikam jau tieši tā nesavtīgā mīlestība mūs izaudzina tādus, kurus bija vērts mīlēt neatkarīgi no tā, kādi mēs bijām, vai ne? :)
Saka, ka jebkuras mammas dzīvē lielākais brīnums ir viņas bērns, bet vai tikai nav otrādi? Un tagad, kad pasakām savām mammām "paldies", viņu acīs sāk rotāties asaras... Īsti neizprotamu iemeslu dēļ, jo tie esam mēs - bērni, kam vajadzētu raudāt aiz laimes par tādu Sargeņģeli.
Paldies, manu mammucīt!
Tava Čiepa
Šad un tad šito pārlasu. Gandrīz jau no galvas zinu. Bet tik un tā, kattreiz, kā lasu, tā nobirst kāda asara. :)
AtbildētDzēstPaldies, Čiepiņ!