Ja reiz man tiktu sniegtas tādas spējas,
Nelaist Tev klāt nevienu skarbo vēju,
Neļaut dzīves negaisiem un vētrām Tevī skumjas sēt,
Un smaidu no Tavas sejas aizbiedēt...
Ja reiz man tiktu sniegtas tādas spējas,
Es vis nelaistu tās, mammuc, vējā
Bet gan Tavu dzīvi pasakā es vērstu
Kā manu, pat bēz spējām pārvērt Tu...
Tu jau zini - spēju tādu nav vēl bijis
Ir katram sāpējis, ir asar-lietus lijis
Ir katrs pārdzīvojis, skumijs likstu dēļ
Ikkatru kādreiz skāris neveiksmju vējš...
Bet, ja kaut mazumiņš no saules tādā lietū -
Smaids, apziņa, ka rūpi, kripatiņa smieklu,
Nav tad brīnišķīgāka vairs it nekā
Par varavīksni, kas dzīves debesis izrotā...
Tāpēc, mammucīt, par visu, visu labo -
To sauli, ko Tu manai varavīksnei nes,
Gribu, lai kaut bez tām spējām
Viens mazs saulesstariņš Tavai būtu es.
[E.Kunga]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru