Kaut sveši, bet draugi. Man šķita reiz tā.
Man likās - nav tāda cita nekā,
Kas tā spētu priecāties likt un smieties
Kas neliktu par neko slēpt un liegties
Bet līdzi laikam arī saprāts aug,
Nu redzu, kas aktieris un kas - draugs
Kas smaida man, kāda nolūka dzīts,
Kas - smaida par to, ka smaidu tam līdz
Nav nozīmes tagad ko nožēlā sacīt
Vai asaras kabatas lakatā slacīt
Jo, draugs jau nav vajadzīgs ķeksīša pēc
Ja pazaudēts, jāsaprot, kāpēc
Varbūt vienkārši tevī nav nekā,
Kam draudzība būtu vajadzīga.
Varbūt - jā.
Bet, ja patiešām ir tā,
No Tevis, DRAUGS(!) tevī vairs nav nekā.
[E-Khi]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru