Labrīt!
Te nu mans, tā teikt, dienasgrāmatas ieraksts par vēlēšanu dienu. Par vēlēšanu dienas 12 stundām, ko pavadīju vēlēšanu iecirknī un novēroju. 12 stundām, kuru laikā šķietami ellīgi garlaicīgā procesā redzēju ellīgi aizraujošus cilvēkus un notikumus. Visus tos es Jums nevarēšu pastāstīt. Gluži vienkāršu, un ne tikai, iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka neatcerēšos. Pierakstīju es pārāk maz. Vai arī tāpēc, ka kāds, kas šo lasīs, var pārprast un sanāks slikti.. :)
Tā kā šis pārstāsts ir pietiekami garš, es pilnīgi pieļauju, ka vien daži saņems drosmi to izlasīt. Pārējiem - jauku dienu jau tagad! ;)
Un tātad.. Par spīti tam, ka vēlēšanu iecirkņus atvēra 7os, es ierodos 12os. Mani piereģistrē, iedod novērotāja karti, ko piespraust pie apģērba,.. problēma, vien, ka nav tajā plastmasā ielikta karte, jo viņiem esot tikai viena plastmasa, redz, un to viņi iedeva novērotājai 01. Es esmu novērotājs 02. Par laimi, man ir lieliski vecvecāki, kas jau pēc + - 15 minūtēm atved man to draņķa plastmasu. Ja tik bēdu vien dzīvē būtu...
Tā es iesāku. Man ierāda aptuveno leņķi, no kura varu skatīties, kritizēt, protestēt, kaitināt un tā tālāk - visu, kā dēļ dzīvoju, vārdu sakot. Man priekšā sēž priekšnieks ar savu "labo roku" (teorētiski viņam bija abas rokas, bet šajā gadījumā es domāju personu, kas viņam visā asistēja). Abu iepriekšminēto galds - noklāts ar papīriem. Laikam tīšām. Lai neko nevar atrast. Pa kreisi no manis sēž 4 komisijas dāmas, kas visas tādos šaubīgos dežūrsmaidiņos tērpušās. Viss man liekas aizdomīgs. Kaut kas nav. Bet sākumā es tikai čekoju. A, ja nu kļūdos un viss te kā pa sviestu? Vēl te ir vīrs pie kastes. Visu laiku mani vēro. Novēro novērotāju. Funny, darīt nav ko. Bet, vai man žēl? Kas zi, varbūt tāds viņa pienākums - pamanīt, vai pamanu.
Vēroju šefa galdu, tur - kā pats godātais, tā viņa "labā roka" visu laiku kaut ko sačukstas. Tādas acīmredzamas ne-publiskās runas, protams, mani piesaista vairāk kā fakts, ka vīrs pie kastes pēkšņi izvelk no savas žaketes iekškabatas čupiņu ar kandidātu sarakstiem... Neko tālāk viņš, gan, ar tiem nedara, es būtu pamanījusi, jo man jau nekā interesantāka ko darīt šai pus iecirkņa nav, kā vērot aizdomīgu džeku pie kastes un noklausīties neinteresantas komisijas dāmu sarunas par to, cik auksts.
Bet drīz vien man apnīk šī kastes džeka novērošana, pievēršos komplītlī komisijas dāmām. Tās arī jokus taisa, tā sacīt. Ierauga cilvēku, palūdz pasi, atver atvērumu, kur bilde rotājas, piereģistrē protokolā, iedod cilvēkam parakstīties.. paga, tev jau šitik tālu nekas nelikās slikti, vai ne? - paskaidrošu... un tad - iespiež zīmogu... Piedod, nē, tad atšķir zīmogu lappusi un tad iespiež zīmogu. A, ko tad, ja zīmogs jau būtu bijis? Cilvēks piereģistrēts, parakstījies sarakstā un aploksne iedota. Respektīvi, komisijas dāmas pasi nepārbauda pirms piereģistrēšanas. Fuj.
Vai nu tā liela bēda, ja jau pie durvīm pasi pārbauda, kā visos nolikumos par vēlēšanu iecirkņiem ir rakstīts... Bet, tavu brīnumiņu! Nepārbauda vis! Nevis slinko, bet vienkārši - tur pat nav tāda cilvēka, kas attaisnotu komisijas darbinieču nevīžību šoreiz.. Ai, ai.
Neesošu pasu pārbaudītāju īpaši ilgi uzlūkot nav visai aizraujoši, tāpēc vēršu savu uzmanību uz vīru pie kastes. Nu, tās - lielās urnas, kur met iekšā. Ai, cik viņš jauki - palīdz cilvēkiem aizlīmēt, vai pats pasniedzas pretī, lai paņemtu no cilvēkiem aploksnes un ieliktu urnā.. Lai tikai vēlētājiem nav pārāk daudz nav jāstaigā. Tavu jauku cilvēciņ! Bet paga, viņš taču tā nedrīkst! Viņš nedrīkst pat pieskarties tām aploksnēm, kur nu vēl paņemt no vēlētāja un neaizlīmētas aizlīmēt! Ni, ni...
Man jau veidojas tāds paprāvs listiņš ar pārkāpumiem, ne nu mazums te tādu, bet nekas tāds ārkārtīgi nopietns.. Tāpēc arī nesteidzos. Šeku reku, ierodas arī vērotājs 03. Līga no tiesībsarga biroja. Novērotājs 01- Zane ir devusies līdzi tai brandžai, kas aizbrauca pie cilvēkiem uz mājām. Tagad Līga lūdz, lai es sniedzu dažas atbildes. Viņa te braukājas pa visādiem iecirkņiem un skatās - kādas problēmas notiek. Visu jau es viņai neizstāstu, tā vakars pienāktu. Bet, pa lielam, tās acīmredzamākās gan. Stukača, vai kā to sauktu.. Ā, nē, BRĪVPRĀTĪGAIS NOVĒROTĀJS - tam tagad ir oficiāls amats, gandrīz, johaid'!
Nepaiet ne 20 min., kad Līga jau ir prom. Atkal esmu atstāta viena novērotāju pusē. Nolemju, šis ir tas patiesības mirklis un dodos pie "šefa" savu bēdu sūdzēt. Izstāstu gan par komisijas dāmām, gan par pasu kontroli, gan par onku pie kastes. Minu problēmu arī ar kabīnēm, un kandidātu sarakstu atzīmēšanu pie galdiem, kur nav aizslietņu. Tā nedrīkst būt. Un par to vainojams ir iecirkņa priekšsēdētājs. Pārējās problēmas agri vai vēlu tika atrisinātas. Galdu jautājums - ne.
Varētu jau domāt - tā ir paša vēlētāja darīšana - grib viņš aizpildīt atklāti vai aizklāti, bet tā vis tomēr nebūs. Atklāts balsojums ir pārkāpums pret tiem, kas vēlas balsot aizklāti, jo, ja kāds vēlētos uzzināt, vieglāk būtu atšifrēt - par ko aizklāti balsotājs būtu balsojis. Nesanāk man te īsā bloga ierakstā garu paskaidrojumu izklāstīt, bet tā ir. Atklāta balsošana aizklātās balsošanās ir pārkāpums.
Bet te to dara uz nebēdu. Iecirknis ir iekārtots Priekuļu vidusskolas aktu zālē, te ir gan 5 kabīnes, gan divi galdi, kuriem no 3 pusēm var pieiet un būt 50 cm attālumā vienam no otra lapiņas, var uz klavieru malas uzskricelēt + vai izšvīkāt vārdus/uzvārdus, cits pat izmanto iespēju apsēsties uz skatuves pakāpieniem un uz ceļgala atzīmēt savas simpātijas/antipātijas. Balso - kā nu kuram tīk.
Pie galdiem sasēžas ģimenes un skaļi apspriež Zaļo un Zemnieku skaistos solījumus, vai Vienotības melus par pensijām un pievienotajiem nodokļiem. Nevienas partijas programma pēc būtības man nemaz nebūtu bijis jālasa, tikai jāatnāk šeit un es zinātu visu partiju + un -. Un pie tiem galdiem tās ģimenes, kuras minēju, apspriežas ilgi un dikti, kamēr galu galā no savām dažādajām vajadzībām, dažādajām interesēm nonāk līdz kompromisam - vienam variantam.
Nu, ne jau vienā ģimenē vien tā. Čupām viņas nāca, lauzās un vienojās. Tīri tāda ģimenes scēnu estrāde - tas vēlēšanu iecirknis. Kurš tik skaļāk viens otru pārbļaus "PCTVL!" "Nu ne tak, Vienotību!" "Mēs runājām, ka zaļos!"
Uz vēlēšanām cilvēki nāk dažādos paskatos. Cits tikai tāpēc vien sestdienas dienā izvēlies no mājas laukā, cits sapucējies, laikam, garāmskrienot. Pārītis ienāk tautas tērpos, esot speciāli vēlēšanām tā uzcirtušies. Cits pāris sporta tērpos, šķietami - tas gan nav speciāli, jo strīpas es uz sporta tērpa nemanīju. Vēl pāris cilvēki izpūruši, nepamodušies, un tā tālāk.. Visdažādākā elite un grimums. Nezināju, ka cilvēki var būt tik interesanti. Ne tikai tie mazie, apaļie, pogainie, bet arī tie lielie un vidējie. Zagļi. Pildspalvas zūd uz nebēdu.
Vēlētāji ik pa laikam izspļauj kādu joku par naudu pasē vai aģitācijas trūkumu, par kādas partijas nepieciešamību iegūt maksimāli lielāku balsu skaitu un tā tālāk.
Dāma, kurai te acīmredzami dikti patīk PCTVL, aizpildot savu lapiņu kabīnē, uz komisijas pusi uzsauc: "Nosvītrot ar kādu vajag? Ka nesanāk kādu dziedātāju, kas man patīk!". Par šo gan es sasmējos. Cita atkal pienāk pie manis un jautā: "Ir te kāds, kas grib nopirkt manu balsi?"
Ir cilvēki, kas nāk pa vienam. To, gan, ir maz. Lielākoties, izskatās pārliecināti par savu izvēli. Jaunieši, gan, vai nu ar ģimenēm, vai baros. Laikam bail no tās atbildības, ko katra vēlētāja balss tomēr uzliek.
Ir cilvēki, kas skaļi un atklāti tā arī pasaka - "es nevienam no viņiem neuzticos, tāpēc tukšu aploksni metīšu"
Ir cilvēki, kas minūtes 5-6 pavada iepazīstoties ar vēlēšanu noteikumiem, tad vēl atnāk pie komisijas dāmām vēlreiz pārjautāt un tikai tad aizpilda lapiņas. Teiksi - priekš kam? Es gan ārkārtīgi cienu šos cilvēkus, jo Tu pat neiedomāsies, cik daudzi sametuši vairākus sarakstus aploksnē, ko neskaita. Cik daudzi ievilkuši plusiņu pirms kandidāta vārda, vai pirms/pēc romba, ko neskaita. Obligāti plusam jābūt rombā. Cik daudzi nezina, ka neder ķeksis "v" formā, vajag +. Cik daudz cilvēku ielikuši "-" rombiņā, nevis nosvītrojuši vārdu un/vai uzvārdu. Pāris gadās arī, kas ar X cenšas nosvītrot tur pat visu sarakstu, kaut arī katrs kandidāts jāsvītro individuāli, lai šo neuzticības izteikšanu ieskaitītu. Galu galā - cik daudzi cilvēki izsvītro visus kandidātus sarakstā, bet tik un tā nobalso par sarakstu! Protams, var jau gadīties, ka patiešām kāds tā arī ir gribējis, lai kāds cits kandidāts, kas šajā vēlēšanu apgabalā nekandidē, saņem +, bet konkrētie kandidāti -, taču man tam īsti negribētos ticēt, ka daudz tādu...
Ir arī cilvēks, kas pasi atstāj iecirknī. Iemest urnā gan neviens nepamanās.
Ir arī vīrietis, kas uzstājas ar savu runu. Bišķiņ ierāvis. Bišķiņ par daudz. Varbūt arī ne-bišķiņ. Ārkārtīgi aizraujoši klāsta - kas viņam šajā vēlēšanu procesā tik briesmīgi nepatīk, kas viņu aizrauj un līdzīgi. Jau nonācis līdz savai lieliskajai iespējai ķeksēt un svītrot, joprojām turpina deklamēt savu attieksmi pret šo visu. Nav ne vainas paklausīties, bet ārkārtīgi sarežģīti novaldīties nesmejoties gan. Es izturu. Lepojos.
Tad vienā brīdī "Druva" mani nointervē, Buholcs Māris gandrīz fotosesiju sataisa vai kaut ko kind of... Žurnāliste gan tāda ārkārtīgi nepieklājīga, nestādās priekšā. Gribas, jau, šo to pateikt par taktiku, kā intervija uzsākta, bet lai jau būtu... Arī jautājumi tādi, uz kuriem es atbildes varētu aprautas un īsas, seklas iedot. Tik pēc Māra saprotu - kādā sakarā tai dāmai vispār diktofons pie rokas un kā viņa drīkst mani traucēt.. :D Laikam jau rakstīs par novērotājiem, jo mani tik nointervē un šefu (par mani) un tad aizlaižas. Novēro novērotāju. Jau atkal.
Interesanti arī pavērot, kā cilvēki pirms maģiskās aploksnes mešanas urnā lielākoties apstājas vai vismaz palēlina gaitu. Tāds zīmīgs moments. Žēl, ka vien dažus iemūžina. Tik tos, kas komisijai zināmi. Varēja jau būtu katram tas gods, tad vēlēšanas kā atrakcija iespējams būtu vairāk apmeklētas.
Pasniedzēja Mudīte Maculēviča būtu ārkārtīgi nobažījusies par manu balsi, ja uzzinātu (un tagad uzmanīgi! šis ir ļoti svarīgi!), ka visu dienu pavadu telpā, kuras grīdu klāj linolejs. Bet skaists linolejs un skaista telpa. Tas gan.
Mūzika fonā ir jauka.
IEMĒĢINI
Pie vēlēšanu galda sēž tēvs ar meitiņu klēpī un mamma. Jau minūtes (vairāk kā) 10 un apspriež katra kandidāta labos un sliktos darbus. Pa vienam. Skaļi. Ģimenes darbs.. Meitenīte izskatās pārsteidzoši laimīga! Arī savs labums, kad tā paskatās. Kas zina, kāds šai famīlijai apakšā stāsts. Varbūt vienīgā diena mēnesī, kad tētis ir mājās un ģimene var ko kopā izdarīt. Varbūt mamma ar tēti mājās strīdās, bet šeit - PUBLISKAJĀ vēlēšanu momentā viņi par kaut ko spēj vienoties. Tik daudz, kas tur apakšā var būt... Bet vai nav vienalga - meitenīte smaida, tētis ar mammu pilda lapiņas. Kopīgi aizpilda un tad meitiņa iet iemest kastē. Pie durvīm, kas ved ārā no iecirkņa, tētis pasniedz mammai roku. Mamma tajā ieliek savējo, meitiņa pasmaida un, ielaužoties pa vidu,. saķer abu - mammas un tēta plaukstas. Ģimene iziet no iecirkņa visi sadevušies rokās. Paldies 10. Saeimas vēlēšanām.
Un tad pienāk balsu skaitīšanas moments. Sākumā visas aploksnes tiek izbērtas uz galda. Sašķirotas derīgās no nederīgajām. Konkrētajā gadījumā - tikai derīgās. Tad visas tiek 2x pārskaitītas. 1598 aploksnes tiek divreiz pārskaitītas. Tad - plēstas vaļā un šķirotas derīgās no nederīgajām (pārpilnās ar vairāk kā 1 sarakstu un tukšās, kuras visas skaita un reģistrē tik un tā). Tad 2x tiek skaitītas balsis pa sarakstiem, un visbeidzot - pa kandidātiem. Process ilgs un mokošs, līdz galam nepalieku. Pirms 12iem aizlaižos.
Esmu ieguvusi visai interesantu pieredzi, publicitāti "Druvā" un ārkārtīgi interesantu vielu pārdomām par to, cik cilvēki ir patriotiski/optimistiski noskaņoti un galu galā - cik interesants ir cilvēks. Sajūta, ka to vienu dienu izdzīvoju, dzīvi skatoties kā filmu. Interesantu filmu, kad pat popkornu sajūtai neprasās. Konkrēts "novērotājs".
Paldies cvk par iespēju,
Paldies Tev, lasītāj, par izturību
Un paldies arī pārējiem - gan, kas vēlēja, gan, kas ne - pateicoties Jums šī filma kļuva interesantāka!
Jauku dienu!
Elī.
Elī
