Es šodien domāju - cik labi gan tā būtu
Ja es pieietu tev klāt un teiktu: "zini,
Teikt tiešos vārdos būtu man par grūtu,
Bet saku - es ik katru dienu svinu,
Kad tu man paej garām, kad tu smaidi
Kad kaut ar acu kaktu manī veries,
Un mana sirds tad vienā laidā
Tik pēc tavas uzmanības ķeras"
Un tad es domāju - diez, vai tu atbildētu?
Vai bēgtu prom, cik jaudātu un spētu?
Es neminu, vien ceru, ka tu zini,
Cik daudz drosmes man tai mirklī vajadzētu.
Kaut vien, lai uzrunātu, pirms es saku: "klausies,
Man sakāms tev kas tiešām nozīmīgs"
Tik vien, lai sadūšotos atdzīties, ka patīc,
Tam vien jau tik daudz drosmes vajadzīgs...
Bet arī tev tad drosme būtu vajadzīga
Drosme atbildēt, vai drosme pagriezties
Arī bēgt ir jābūt dūšai tādā mirklī,
Bet vai tu vēlētos tad kādreiz atgriesties?
Ja tu aizietu, ne vārda nepateicis,
Vai vēl pēc kāda laika atgriestos?
Es tevi saprastu tāpat - tas par daudz prasa
Bet diez vai mirklis tāds reiz aizmirstos....
Un nu es domāju - jau tagad, vakarpusē -
Ka nav nekādas jēgas tevi uzrunāt
Jo tu apmulstu, vai pateiktu ko lieku
Vai vairs nekad man nepienāktu klāt.
Es nedomāju, ka tev bail tad būtu,
Man vairāk liekas - spēcīgs pārsteigums -
Kā cilvēkam, pret ko nav tādu jūtu,
Tu vari būt visdārgākais atradums...
Es ilgi domāju – cik labi gan tā būtu
Ja visi zinātu, ko visi jūt
Tad vairs nekādu klusēšanu grūtu
Un pārpratumu nevarētu būt....
(E.Kunga)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru