[Dz.] Strīpa

Bija strīpa,
kas sadalīja –
Kas vēlams, nevēlams,
Kas bija, kas nebija,
Tūlīt aiz krustojuma
Bija arī sajūta,
Ka par daudz pienākumu
Ko strīpa uzliek,
Kad saka – kad par daudz, kad – pietiek.
Un iznākumā,
Uztraukumā
Strīpa bija un izbija.
Nomaldījās no krustojuma.
Un piekāpās –
Nu, kam tad negadās!

Tagad - nekādu robežu!
Ja kļūdos – es savas delnas noberžu.
Ja krītu –
Es pati sevi savainoju.
Ja pārkāpju to vietu,
Kur citkārt vienmēr Strīpa ietu,
Nevienu citu nevainoju
Tikai pati vainīga,
Jo nav strīpas, uz ko novelt vainu.
Dzīve pēc būtības ir mainīga.
Un mainīgas robežas kārtojas.
Ir vienkārši jāpielāgojas.
(E.Kunga)