Es atvainojos, garāmgājēj, lūdzu, nepārprotiet,
Ir mirkļi dzīvē, kas jāpieņem vien tādi, kādi doti
Tad atļaujiet man pajautāt to vienu jautājumu
Es atzīšu, ka baidos gan par tādu iznākumu,
Ka neatbildēsiet un tikai ceļu turpināsiet
Kā visi garāmgājēji -
Tikai garām iet.
Tad atkal atvainošos Jums, ak, dārgais garāmgājēj,
Bet sekošu, lai kur Jūs ietu -
Un būšu līdzi gājējs.
Līdz vienkāršs vienas zilbes vārds Jums uz lūpām būs
Un jautājums mans vienkāršais par atbildētu kļūs.
Es atvainojos, cienītais, es tomēr nepadošos
Redzu - jūs jau arī sevi knapi "turat grožos"
Bet tā kā mūsu ceļi nu ir krustojušies reiz,
Pat iedomāties nespēju –
Kas var būt nepareizs,
Ja es klusi pieietu un čukstus pavaicātu
To jautājumu svarīgo, kas neliek mierā prātu.
Es saprotu - iet tālāk nu, vai neiet - jūsu daļa,
Bet mirklis šis ir pareizais, lai vārdiem dotu vaļu.
Tad galu galā elpu velku, jautājums mans sākas –
Vai zinājāt, ka zeķe Jums ir katra savādāka?
/E.Kunga/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru