Nepietiek ar vienu vienīgu pateikšanu
"Viss labi būs", vai "paraudi uz pleca mana"
Ar to jau nepietiek - ar to nav gana
Prāts tik un tā tai pašā tonī zvana.
Nepietiek ar vienu vienīgu smaidu
Ar tādu īsu mirkli, kad skatienu raidi
Nepietiek man tevis tik, "cik sanāk"
Man vajag daudz, daudz, vairāk.
Nepietiek ar vienu vienīgu vārdu
Kas izteiktu visu, kas prātā ārdās
Nav jau valodas pat tādas, kurā būtu
Tik skaistu vārdu, lai pateiktu, ko jūtu.
Un, zini, nepietiek ar mani pašu vien
Prāts Tevi visai manai dzīvei līdzi sien
Un itin visur tevi maisa visam klāt
Kā - man laikam neatklāt...
Kā prati Tu tik viegli pielāgoties
It visiem maniem sapņiem, ilūzijām
Un liki sākt tik dziļi ilgoties
Un iegrimt bezcerīgā apātijā.
Vai zini, tas ir labi, reizēm liekas
Ka ir man iemesls, par ko tā pasmaidīt
Kamēr vien, es saprotu, ka manam priekam
Tu nesmaidīsi pretī kādu rīt.
Tu nebūsi tas, kas man roku satvers
Un teiks, lai ejam - kur vien vēlos es.
Bet man nepietiek ar to, kas tikai reāls.
Tāpēc dzejolis šis tāds - bez morāles.
(E.Kunga)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru