Manām pasakām nepietiek ar saturu vien.
Kāds notikums?
Manas domas - mans atklājums...!
Pienāk ievadam jau laiks un es sāku....
Es protu rakstīt pasakas -
es māku izdomāt tās
pasakas visnereālākās
un tāpēc rakstu,
tā vieglāk izteikt domas tās.
Cik nepieciešams bija skatījums uz pasauli no citas puses!
Uz tiem, kas klusē par visu.
Vai Viņa samulsa?
Vai ticēja, ka reiz šīs jūtas
beigs tramdīt Viņas pulsu?
Sirds nomierināsies? Nemiers stāsies?
Jā,
Viņa ticēja- būs tā,
bet tā jau ir cita pasaka...
Bet manā pasakā ir ievads noslēdzies
ar citiem domu graudiem dzīvē -
ka neviens pat nenojauš, ko lēmis liktens viņam turpmāk mīlēt...
Tā mana paskainā pasaciņa stāsta,
par diviem jauniešiem, kas nebijās no lāsta,
par ko tik daudz bij iepriekš dzirdējuši...
Cik daudzi tā dēļ vien bij pazuduši
savās sajūtās un domās iegrimstot...
Viņš neapjauta, ka Viņa savu dzīvi dod...
Vien kā spēli,
vien kā jauku laikkavēkli.
Tā viņi nonāca līdz attiecību sēklim.
Viens grib tālāk iet, bet otram te ir labi...
Vienu saule vilina, bet otru nakts.
Paiet laiks, un beidzot saprot viņi abi...
Ka ne vienā ritmā laužas siržu takts.
Un stāsta izskaņa vien pauž kā mīlestība sirdis lauž.
Tai skauž!
Tā atņemt vienmēr prot, un neatdod...
It viss, kas pazaudēts ir atkal un no jauna jāatrod,
ja prot....
Un vien tad ir rozā brilles nokritušas,
kad as'ru jūras lielie viļņi nones tās...
Kā sen jau noslīkušas mušas, guļ jūras dzelmē skaistās atmiņas....
/E.Kunga/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru