[Dz.] Paklusēsim?

Var jau paklusēt, ja nepatīk vārdi
Tie reizēm tiešām par daudz saārda
Bez iemesla kāda
Tikai ņem un tavu dzīvi spārda
Ar acu kaktiņu pat nepamirkšķinot
Vārdi iznīcina visu
Tie prot
Tavu dzīvi iztukšot
Bet var jau paklusēt
Var malā pasēdēt
Un pat čukstus neminēt
Un daudz vairāk pazaudēt
Jo nepasacīts reizēm vairāk dara
Jo noklusētam reizēm milzu vara

Es zinu
Mans dzejolis bez īsta sakara
Man vienkārši likās - tas piederas
Pie šī vakara.
/E.Kunga/

[Dz.] Sapnī [ir krājumā]

Es redzēju sapni
Un tajā biji tu
Un pirmo reizi mūžā
Es Laimi redzēju

Tā būtne baltā samtā
Un plīvurītī tītā
Šķiet, bija stāstā redzēta
Vai pasakā, vai mītā...
Bet viņa manī skatījās
Un smaidīja, un bilda...
"Ik viena sirds ir laimīga, ko mīlestība silda.."

Es nesapratu - notiek kas?
Man likās - viņa smejas
Bet parādījās brīdī tai
Man sapnī.. Tava seja..
/E.Kunga/

[Dz.] Aukstā plauksta [ir krājumā]

Pieskaros tavai plaukstai
Tai jābūt aukstai...
Jo ārā vēji un puteņi jaucas
Tie sauc pēc kāda,
Bet nesasaucas...
Pēc kāda, kas atnāks
Un sapratīs
Ka aizmirst nevar..
Un tas ir viss....

Pieskaros tavai plaukstai
Tai bija jābūt aukstai!
Tu jau zini - dēļ puteņiem, sniega un vēja...
Bet, pavisam negaidot,
Tava plauksta ... manējo sasildīt spēja...
/E.Kunga/

[Dz.] Mani sapņi [ir krājumā]

Mani sapņi
Manas domas
Manas vēstules
Iemestas Tavā somā...
Mana dzīve - teātris
Un tu - galvenajā lomā...
/E.Kunga/

[Dz.] * * * (man gribas daudz ko izteikt) [ir krājumā]

Man gribas daudz ko pateikt
Bet sākt nezinu - ar ko
Jo daudz kas, ko es saku
Mani tikai iztukšo
Tāpat - par neko
Es gribu pateikt tev paldies
Tas jau nav nekas liels, bet pietiks


Būs pat labi, ja es spēšu
Tev pasmaidīt
Būs pat labi, ja atcerēšos
Tevi nepiemānīt
Tikai apgriezties apkārt
Un aizmirst to, kas bijis
Izdzīvot visu savādāk

Es negribu lai sāpētu Tev
kad gribu mainīt sevi
Es negribu lūgt piedošanu sev
Kad sāpinnātu Tevi
Es gribu būt labāks kāds esmu
Un piedod par to
Ja es neesmu
Tam jābūt tā...

Bet pēc laika sāpēs vairāk nekā sāpējis pirms tam
Jau atkal vēlēsies lūgt smaidu, bet vairs nezināsi - kam
Un tad es nākšu
Varbūt tikai tad es sākšu
Apjaust to
Cik nenozīmīgs ir tas, kas bijis,
Bet būs savādāk

Es nesolu Tev mainīties
Nesolu labāks kļūt
Es tikai apsolu, ka tas viss īsts, ko tagad jūtu
Varbūt, ja citreiz un citvien tas būtu
Mes savādāk justu
Viens otram nepazustu
Un būtu tā
Ka mēs piederētu
Viens otram un spētu
Pasargāt un varbūt nesāpināt
Un varbūt atrastos laiks arī iemīlēt
Bet tagad esmu bez tevis
Sāp tā, ka nevaru izturēt...

"Es mīlu Tevi"
Tie bij vārdi, ko tu pateici pirms gāji
Es zināju ko tie nozīmē
Bet tu vēl nezināji
Likās - sāpēja, bet patiesībā tās vēl nebij sāpes
Tagad ciešu vēl vairāk,
jo ilgas pēc Tevis ir kā slāpes
Tās nebeidz izskaust mani
Un tagad esu tukšs kā lapa
Balta lapa, uz kuras tu man nepaskaidroji
Kāpēc tā
Kāpēc aizgāji, kad viss bij kārtībā?
Vismaz man likās tā,
bet laikam bija savādāk....
/E.Kunga/

[Dz.] * * * (pārāk daudz nožēlas pilnu skatienu) [ir krājumā]

Pārāk daudz nožēlas pilnu skatienu
Pārāk daudz pārmetumu un, skat!
Viss, ko gribēji dzīvē paņemt sev līdz
Vēl joprojām palicis tepat...

Vai tava pirmā mīla vēl mājo tev sirdī
Vai tava piedzimšana joprojām šķiet svēta
Un vai savu iedomu drauga dziesmu vēl dzirdi
Kurā viņš dzied, par kādu kundzi, kas lēta
Uz ielas sevi atdevusi...
Tu smīni klusi?
Un vai pats zini maz to,
par ko?
Vai kaut tik tevī ir spēka kā atdzīties:
"pilns es grēka"... ?

Vai tu maz atceries savu prezidenta/policista sapņu darbu?
Vai atceries savu mīļāko bērnudārza tarbu,
Kurā pabija it viss, kas dzīvē bijis līdz šim
Sākot no zobu pastas līdz pat brokastīm...?

Vai tu atceries kaut tikai to,
Kā solījies nemūžam neaizmirst
To savu dziesmu pašu pirmāko

To savu gleznu, baltām puķu vāzēm...
Ziedi novītuši sen pa gadiem šiem
Tagad skaties tikai brendijglāzē
Un rādi nekaunīgu pirkstu saviem sapņiem...

Rādi vien, zobojies un smīni
Zaudē sevi vēl un vēl, un vēl...
Kamēr dzīve pārvērtīsies vienā lielā nikotīnā...

Un tikai tad tu zināsi - cik ļoti tevis žēl...
/E.Kunga/

[Dz.] Manas pasakas [ir krājumā]

Manām pasakām nepietiek ar saturu vien.
Kāds notikums?
Manas domas - mans atklājums...!
Pienāk ievadam jau laiks un es sāku....
Es protu rakstīt pasakas -
es māku izdomāt tās
pasakas visnereālākās
un tāpēc rakstu,
tā vieglāk izteikt domas tās.

Cik nepieciešams bija skatījums uz pasauli no citas puses!
Uz tiem, kas klusē par visu.
Vai Viņa samulsa?
Vai ticēja, ka reiz šīs jūtas
beigs tramdīt Viņas pulsu?
Sirds nomierināsies? Nemiers stāsies?
Jā,
Viņa ticēja- būs tā,
bet tā jau ir cita pasaka...

Bet manā pasakā ir ievads noslēdzies
ar citiem domu graudiem dzīvē -
ka neviens pat nenojauš, ko lēmis liktens viņam turpmāk mīlēt...
Tā mana paskainā pasaciņa stāsta,
par diviem jauniešiem, kas nebijās no lāsta,
par ko tik daudz bij iepriekš dzirdējuši...
Cik daudzi tā dēļ vien bij pazuduši
savās sajūtās un domās iegrimstot...
Viņš neapjauta, ka Viņa savu dzīvi dod...
Vien kā spēli,
vien kā jauku laikkavēkli.
Tā viņi nonāca līdz attiecību sēklim.
Viens grib tālāk iet, bet otram te ir labi...
Vienu saule vilina, bet otru nakts.
Paiet laiks, un beidzot saprot viņi abi...
Ka ne vienā ritmā laužas siržu takts.

Un stāsta izskaņa vien pauž kā mīlestība sirdis lauž.
Tai skauž!
Tā atņemt vienmēr prot, un neatdod...
It viss, kas pazaudēts ir atkal un no jauna jāatrod,
ja prot....
Un vien tad ir rozā brilles nokritušas,
kad as'ru jūras lielie viļņi nones tās...
Kā sen jau noslīkušas mušas, guļ jūras dzelmē skaistās atmiņas....
/E.Kunga/

[Dz.] Strīpa

Bija strīpa,
kas sadalīja –
Kas vēlams, nevēlams,
Kas bija, kas nebija,
Tūlīt aiz krustojuma
Bija arī sajūta,
Ka par daudz pienākumu
Ko strīpa uzliek,
Kad saka – kad par daudz, kad – pietiek.
Un iznākumā,
Uztraukumā
Strīpa bija un izbija.
Nomaldījās no krustojuma.
Un piekāpās –
Nu, kam tad negadās!

Tagad - nekādu robežu!
Ja kļūdos – es savas delnas noberžu.
Ja krītu –
Es pati sevi savainoju.
Ja pārkāpju to vietu,
Kur citkārt vienmēr Strīpa ietu,
Nevienu citu nevainoju
Tikai pati vainīga,
Jo nav strīpas, uz ko novelt vainu.
Dzīve pēc būtības ir mainīga.
Un mainīgas robežas kārtojas.
Ir vienkārši jāpielāgojas.
(E.Kunga)

[Dz.] Paslēpes

Nav nozīmes, cik tīras mūsu jūtas
Nav nozīmes, cik tīri esam mēs
Ka smaida pilnās acis aktierspēlē gūtas
Un paši ietinušies paslēpēs.
Un nezina neviens - kurš īsti vada
Jo abi slēpjas, neviens laukā negrib nākt..
Un paši vientulībā sajukumu rada,
Un pārliecību - te nekam nesanākt...

Un es gaidīju, kad nāksi meklēt mani,
Un, kad atnāci, es atkal paslēpos...
Ir jau bijis kādreiz vēl tāpat arī,
Es no savām kļūdām laikam nemaz nemācos..

Ka, ja ir, tad ir, ja nav - tad nava
Un nozīmes nav tam, cik ilgi BŪS...
Bet, kamēr paslēptuve katram sava,
Kas to zin – varbūt kāds meklē mūs.
(E.Kunga)

[Dz.] 4rinde.

Dažām asarām reizēm ir jānolīst
Lai sirds no sāpēm vaļā tiek
Bet tas prasa laiku un laika
Reizēm nepietiek...
(E.Kunga)

[Dz.] Man nepietiek

Nepietiek ar vienu vienīgu pateikšanu
"Viss labi būs", vai "paraudi uz pleca mana"
Ar to jau nepietiek - ar to nav gana
Prāts tik un tā tai pašā tonī zvana.
Nepietiek ar vienu vienīgu smaidu
Ar tādu īsu mirkli, kad skatienu raidi
Nepietiek man tevis tik, "cik sanāk"
Man vajag daudz, daudz, vairāk.
Nepietiek ar vienu vienīgu vārdu
Kas izteiktu visu, kas prātā ārdās
Nav jau valodas pat tādas, kurā būtu
Tik skaistu vārdu, lai pateiktu, ko jūtu.
Un, zini, nepietiek ar mani pašu vien
Prāts Tevi visai manai dzīvei līdzi sien
Un itin visur tevi maisa visam klāt
Kā - man laikam neatklāt...
Kā prati Tu tik viegli pielāgoties
It visiem maniem sapņiem, ilūzijām
Un liki sākt tik dziļi ilgoties
Un iegrimt bezcerīgā apātijā.
Vai zini, tas ir labi, reizēm liekas
Ka ir man iemesls, par ko tā pasmaidīt
Kamēr vien, es saprotu, ka manam priekam
Tu nesmaidīsi pretī kādu rīt.
Tu nebūsi tas, kas man roku satvers
Un teiks, lai ejam - kur vien vēlos es.
Bet man nepietiek ar to, kas tikai reāls.
Tāpēc dzejolis šis tāds - bez morāles.
(E.Kunga)

[Dz.] Es nedejoju

„Man nepatīk dejot valsi.”
To lai dejo tie, kas prot.
Redzi, man bail kādu ievainot..
Tik klasisku un skaistu deju
Es labāk no sēdvietas vērot eju.
Lai smejas tie, kas māk.
Kāju likt,
Tad - otru likt savādāk.
Un tu nenāc, sakot, ka iemācīsi
Es tik un tā atsacīšos.
Es pat uz ballēm īsti nečāpoju
Jo man nepatīk dejot valsi.
Es vispār nedejoju.

„Man nepatīk dejot ātri,”
Man liekas, man papēži lūzīs
Vai, kāds mani ar sānu grūdīs!
Un, no tik haotiskas ārdīšanās
Sazin kas var iepīties kājās manās :D
Es labāk nemaz neriskēšu
Malā pasēdēšu
Vien kājas papēdi pret zemi pavīlēšu.
Un tu nenāc, sakot, ka es par drūmu
Tas tik un tā beigsies ar atteikumu.
Jo es jau atkal atkārtoju –
Man nepatīk dejot ātri.
Un es vispār nedejoju.

„Man nepatīk dejot diskotēkā.”
Joprojām visi tie paši iepriekšējie argumenti ir spēkā.
Un tu nenāc, lai ievilktu mani avantūrās
Es vienkārši neiederos dejotāju jūrā,
Un, zini, pavisam nopietni apgalvojot –
Es vispār nedejoju.

„Man nepatīk dejot.
Redzi – nav ne prasmju, ne stājas!”

Tā es izlokos.
Bet ja tā godīgi – atsakos,
Tāpēc, ka TU aicināji.
(E.Kunga)

[Dz.] Es šodien gribēju tev atzīties.

Es šodien domāju - cik labi gan tā būtu
Ja es pieietu tev klāt un teiktu: "zini,
Teikt tiešos vārdos būtu man par grūtu,
Bet saku - es ik katru dienu svinu,
Kad tu man paej garām, kad tu smaidi
Kad kaut ar acu kaktu manī veries,
Un mana sirds tad vienā laidā
Tik pēc tavas uzmanības ķeras"

Un tad es domāju - diez, vai tu atbildētu?
Vai bēgtu prom, cik jaudātu un spētu?
Es neminu, vien ceru, ka tu zini,
Cik daudz drosmes man tai mirklī vajadzētu.
Kaut vien, lai uzrunātu, pirms es saku: "klausies,
Man sakāms tev kas tiešām nozīmīgs"
Tik vien, lai sadūšotos atdzīties, ka patīc,
Tam vien jau tik daudz drosmes vajadzīgs...

Bet arī tev tad drosme būtu vajadzīga
Drosme atbildēt, vai drosme pagriezties
Arī bēgt ir jābūt dūšai tādā mirklī,
Bet vai tu vēlētos tad kādreiz atgriesties?
Ja tu aizietu, ne vārda nepateicis,
Vai vēl pēc kāda laika atgriestos?
Es tevi saprastu tāpat - tas par daudz prasa
Bet diez vai mirklis tāds reiz aizmirstos....

Un nu es domāju - jau tagad, vakarpusē -
Ka nav nekādas jēgas tevi uzrunāt
Jo tu apmulstu, vai pateiktu ko lieku
Vai vairs nekad man nepienāktu klāt.
Es nedomāju, ka tev bail tad būtu,
Man vairāk liekas - spēcīgs pārsteigums -
Kā cilvēkam, pret ko nav tādu jūtu,
Tu vari būt visdārgākais atradums...

Es ilgi domāju – cik labi gan tā būtu
Ja visi zinātu, ko visi jūt
Tad vairs nekādu klusēšanu grūtu
Un pārpratumu nevarētu būt....
(E.Kunga)

[Dz.] Pusizdzerta tējas krūzīte

Pusizdzerta tējas krūzīte uz galda...
Vella būšana tā mīla – pārāk salda..
Pat tēju ar cukuru vairs īsti negribas,
Kad no salkanuma šķebina pat ribās..
Ja kas nepatīk –vienkārši klusē,
Es tikai tā iedomājos –
Varbūt izdzeram to pusīti uz pusēm?
(E. Kunga)

[Dz.] Ja viņi vēl būtu...

Ja Šekspīrs vēl būtu dzīvs, visticamāk,
Rastos vēl viens nepārspējams lasām gabals
Katra nodaļa kā dialogu virkne,
Ko izjaukt spēj vien ik pa laikam pašu atbalss.
Nekas cits – tik mēs abi divi – lomās
Un par abiem mums viss šedevrs sastāvētu
Un, pats Viljams atzītu – „Tam nav pat vārdu,
Lai aprakstītu, ko šie divi kopā spētu!” :)

Un, ja vēl Čaikovskis būtu dzīvs, visticamāk,
Viņš sakomponētu jaunu melodiju
Vēl iespaidīgāku par visām citām,
Kas jau iepriekš sarakstītas bija.
Kā mūza mūsu draudzība tad viņam būtu
Un melodija - pārpildīta jūtu
Un dzīves viegluma un smaida bezgalīga
Nots pēc nots un čells un vijolītes stīga
Un klavierakords – tas kā likteņpirksts,
Kā mīlestības ugunskura dzirksts.

Un tad vēl, ja arī Einšteins būtu dzīvs, visticamāk,
Viņš izgudrotu jaunu teoriju
Par gravitātēm, pievilkšanām
Un visu pārējo, par ko viņa idejas bija.
Katrā ziņā, atšķirība, galvenokārt būtu tāda,
Ka šoreiz, viņš savos domājumos mūs iekšā pītu
Ar savām gravitātēm abus kopā sasaistītu.
Un drīz vien visas fizikas normas
Zaudētu savu nozīmi un formas,
Te pat viņa relativitāte nederētu,
Jo, iedomājies, cik daudz mēs abi kopā spētu!!!
(E. Kunga)

[Dz.] Strīds.

Tu saki, es saku, mēs abi reizē sakām,
Nevienam jau nav laika ieklausīties.
Tavs vārds, mans vārds, daudz vārdu šajās takās
Un nevar tie, nu nevar kopā savīties!
Tavas dusmas un izmisums mans, un strīds galu galā.
Un tā jau līdz nākošai reizei
Neviens no mums nespēja nolikt malā
Savas domas, pirms bija aizgājis greizi.
Mana atvainošanās, tava atvainošanās - abi jau vainīgi jūtas.
Bet vai tad tiešām jau no sākuma ieklausīties
Būtu bijis par grūtu?
(E. Kunga)

[Dz.] Kartona kaste

Kartona kaste manā prātā
Tajā vietā, kur kādreiz smiekli bija
Atliek pielikt uguni un aizdedzināt
Un liksies -
Bija vien ilūzija
Kartona kaste manā prātā
Tukša, bez liekiem vārdiem un jūtām
Savādi, bet liekas, ka no tādas kļūdas
Mēs katrs pa kādai mācībai guvām
Kartona kaste deg manā prātā
Pamazām liesmas visu to skar
Vajag tikai atļaut tai mierīgi degt
Un vien pēc mirkļa tā jau pazust var.
---
Un tā notiek - kastes vairs nav manā prātā
Pazuda, zuda arī tukšums no tās
Bet vēl joprojām savādi liekas,
Ka nožēlojams vairs nešķiet nekas.
Zini, varbūt vien klusums un nesaprastais
Tas, par ko vienmēr vīpsnāji, smējies.
Bet esi drošs, Mans Neparastais!
Ar tukšu kartona kasti tu asociējies.
(E. Kunga)

[Dz.] Kamēr nemieram pa vidu

Man miera nebūs, kamēr nemieram pa vidu
Es kā apmaldījies cilvēks blandīšos
Un katrā sajūtā un domā nepatiesā
Akli uzticēšos - smagi maldīšos.
Man miera nebūs, kamēr nemieram pa vidu
Es savu sapņu pamatus tur dzīšu
Un tā - it visas nemierīgās domas
Un ilūzijas aiztramdīšu.
Man miera nebūs, kamēr nemieram pa vidu
Es visu savu dzīvi konstruēšu
Kādreiz, varbūt, saprast iemācīšos
Un nemieru tad beidzot novērtēšu.
Man miera nebūs, kam man viņu?
Ir katrai pasakai kāds nemiers iekšā
Tāpēc, esot nemieram pa vidu,
Tam pieturēšos ciešāk.
/E.Kunga/

[Dz.] Par vārdiem

Reizēm ir grūtāk lūgt piedošanu
Kā to kādam citam sniegt
Un reizēm škiet, ka dēļ vārda mana
Kādam var tikt atņemts viss prieks.
Reizēm ir sacītais jāpatur sevī
Reizēm, kaut grūtāk, ir jāsaka viss
Vārds, lai ar' kā pelts, ir daļa no tevis
Vārds reizēm ir tavs spogulis
Tik bieži es dzirdu - cik vārds ir vājš
Cik svarīgs ir tas, ko dari
Es negribu tapt te kāds skolotājs,
Bet dzīvē - tam milzīga vara
Viens "piedod" reizēm var sapņus pildīt
Viens "lūdzu" reizēm var dzīvības glābt
Viens "mīlu" - vissaltākās sirdis sildīt
Un pēc viena "paldies" var dvēseles slāpt
Un tikai viens "nē" var būt kādam kā krusts
Kas var cilvēka dzīvei krāsas ņemt nost
Un skrāpēt sirdī it visu, kas justs
Jo nespēj neko cilvēks pretī tam dot.
Tikai viens "jā" spēj mainīt dzīvi
Tikai viens "jā" var cerību dot
Vārdam ir spēks, tos nemētā brīvi
Lieki pa pasauli izkaisot.
Pārdomā, ko ir vajadzīgs sacīt
Un to, ko reizēm noklusēt mēdz
Vērtē ar sirdi, nevis "ar acīm"
Lai viss, ko tu saki, ir bijis tā vērts.
/E.Kunga/

[Dz.] Laikam tas ir laika dabā

Laikam, jau, tas ir laika dabā
Ka dienas, gadi, mēneši tik nāk un iet
Un viss, kas liekas ļaunāks vai labāks
Pēc kāda laika absolūti vienāds škiet.
Un tas, par ko nu prieks - būs tumša bilde
Un tas, par ko līst as'ras - tīrais nieks
Var jau mēģināt un kaut kā iemūžīnāt,
Pirms pats sev būsi kļuvis svešinieks.

Jo tad jau domāsi tu savādāk kā iepriekš
Kaut atcerēsies, nesaprotams liksies pats -
Kā cilvēks Tavs tik zināmais un tuvais
Var domāt tik kardināli savādāk.
Tu nepazīsi vairs neko no sevis
Tā sevis, kas pavisam citu juta
Un domāja, ka viņa "košā dzīve"
Tik pārsteidzoša ir un smagi grūta.
Tas "senais Tu" vēl nezinās ne nieka
No visām sajūtu un jūtu amplitūdām.
Un visiem lielajiem priekiem, kas, starp citu,
Vēl pēc gadiem ARĪ gaisīs laika jūrā.

Beigu beigās, liekas, tas ir laika dabā -
Grūti saprast - kam tad īsti nozīme ir
Un var jau būt, ka tā ir tieši labāk,
Ka reizēm svarīgo no nieka neatsķir.
Jo no tā jau sastāv dzīve - dažām kļūdām
Dažiem smiekliem, priekiem, asarām un mums.
Un kamēr laiks ar laiku visus maina,
Vēl nekam nav bijis iznākums...

Bet ne ar nožēlu šis dzejolis ir tapis
Tu pārāk ātri secinājumiem klāt steidzies.
Jo "Viss, kas beidzas, beidzas labi.
Ja ne - tas vēl it nemaz nav beidzies."
Vēl tikai dažus vārdus pašā noslēgumā
Vēlos atgādināt visiem jums:
Kamēr laiks ar laiku visus maina,
Vēl nekam nav bijis iznākums...
/E.Kunga/

[Dz.] Garām - gājējs

Es atvainojos, garāmgājēj, lūdzu, nepārprotiet,
Ir mirkļi dzīvē, kas jāpieņem vien tādi, kādi doti
Tad atļaujiet man pajautāt to vienu jautājumu
Es atzīšu, ka baidos gan par tādu iznākumu,
Ka neatbildēsiet un tikai ceļu turpināsiet
Kā visi garāmgājēji -
Tikai garām iet.
Tad atkal atvainošos Jums, ak, dārgais garāmgājēj,
Bet sekošu, lai kur Jūs ietu -
Un būšu līdzi gājējs.
Līdz vienkāršs vienas zilbes vārds Jums uz lūpām būs
Un jautājums mans vienkāršais par atbildētu kļūs.
Es atvainojos, cienītais, es tomēr nepadošos
Redzu - jūs jau arī sevi knapi "turat grožos"
Bet tā kā mūsu ceļi nu ir krustojušies reiz,
Pat iedomāties nespēju –
Kas var būt nepareizs,
Ja es klusi pieietu un čukstus pavaicātu
To jautājumu svarīgo, kas neliek mierā prātu.
Es saprotu - iet tālāk nu, vai neiet - jūsu daļa,
Bet mirklis šis ir pareizais, lai vārdiem dotu vaļu.
Tad galu galā elpu velku, jautājums mans sākas –
Vai zinājāt, ka zeķe Jums ir katra savādāka?
/E.Kunga/

[Dz.] Pāri plecam

Cik ilgi Tev pāri plecam skatījos
Katru Tavu kumosu skaitīju
Katru skatienu centos saprast un iztulkot
Katru vārdu pa zilbēm izburtot
Tik ilgi es Tevi lasīju - katru mīļu brīd'
Centos atklāt to formulu sarežģīto
Ar kuru iespējams tik skaistu savu dzīvi padarīt
Tik salda katra diena Tavā dzīvē
Pat lietus pūdercukurā ietīts krita
Vismaz, pār plecu skatoties,
Tava pasaule man tāda šķita.
Cik ilgi man kārojās dzīves saldums tavs
Kamēr sapratu
Ka pašai plauktā medus burciņa stāv
/E.Kunga/

[Dz.] Tiesas prāva

Pieķerts nozieguma vietā
Mans prāts,
Kamēr sirds mana cieta.

Pieķerts noziegumu darot,
Sirds sāpīgākos jautājumus skarot
Un sakot,
Ka aizliegts vēl kādreiz tām domām sekot.
Nepaskaidrojot,
Neko nepierādot,
Tas tikai pieliek treknu punktu,
Visu pārējo noārdot.
Sirds tajā brīdī grib pretoties,
Taisnoties, likt Savas liecības pretī,
Bet prāts nepakļaujas,
Varbūt vien - pavisam reti,
Kad sirds patiešām liek sevi ķīlā
Kad sirds pati sevi atdod mīlai.
Varbūt domāju nepareizi,
Bet - šī pavisam noteikti nav no tām reizēm.
Prāts virsroku ņem, kā visbiežāk notiek.
Sirds ierobežota,
Savā ierastajā vizienā vairs netiek.
Un prāva ir zaudēta,
Prāts pārliecinoši uzvarējis
Bet īstenībā nevar saprast -
Kurš galu galā ir ieguvējs...

Pieķerts nozieguma vietā
Mans prāts,
Kamēr sirds mana cieta,
Šajā krimināllietā,
Attaisnots,
Uzreiz,
Uz vietas.
(E. Kunga)

[Dz.] Pa vienam

Es vienmēr zināju, ka divas pagales labāk deg kā viena
Vienmēr zināju, ka divi diegi kopā labāk sienas
Zināju, ka pat tos divus - nāvi un dzīvi
Nevar šķirt,
Nedrīkst ļaut tiem vieniem klejot brīvi.
Un tāpēc es pieķeru prātu,
Sevi pie domas sienam -
Vai tā ir labi,
Ka esam mēs abi -
Pa vienam... ?
(E. Kunga)

[Dz.] Nekas nerodas no tukša gaisa

Bez lieka klusuma
Bez liekiem vārdiem, ko teikt
Bez liekām sajūtām un domām, ko nepabeigt.
Bez liekiem cilvēkiem, kas
Tikai pa vidu maisās,
Atļauj man pasacīt, ka
Nekas nav no tukša gaisa
Viss mūsu pašu radīts
No jūtām un sajūtām,
Kuras savās sirdīs
Laika gaitā atklājām
Kuras neslēpām,
Vien varbūt mainījām
Un varbūt paslepus
Daļu prom raidījām.
To daļu, kas neatbilda
Elites prasībām,
Kas varbūt par naivu šķita,
Lai paklausītu tām
Kas varbūt teica, lai mīl,
Bet varbūt kliedza, lai bēdz
Es zinu - arī tu, kā visi -
Savas sajūtas apslāpēt mēdz,
Bet varbūt patiesam būt
Ir vieglāk, kā ar masku klāt?
Bet zini - neizmēģinot
Mums tā arī to neuzzināt.

Nekas nerodas no tukša gaisa
Varbūt tikai rindiņas, kas dzejoli taisa
Kaut gan arī tās –
Tikai no dziļas domāšanas raisās...
Tāpēc varbūt bez lieka klusuma
Bez liekiem vārdiem, ko teikt
Bez liekām sajūtām
Un domām, ko nepabeigt
Bez liekiem cilvēkiem, kas
Tikai pa vidu maisās,
Atļauj man pasacīt, ka
Nekas nerodas no tukša gaisa.
/E.Kunga/

[Dz.] Var jau būt

Var jau būt, ka man tikai liekas,
Ka Vēlmes ar Dzīvi nekad nesatiekas.
Un var jau būt, ka man tikai šķiet tā,
Ka Sapņi nekad nepiepildās.
Un var jau būt, ka es tikai sevī jaucos,
Kad pati domās par sapņotāju saucos
Un, ka mana sirds tādu kā vilšanos jūt,
Nu ,var jau būt, jā, var jau būt...
(E.Kunga)

Apnika krist uz nerviem draugiem.

Čau,

Tā kā pavisam nesen esmu iesprukusi šajā blogotāju pasaulē, tad piedod, ja tīri - iesācējas līmenis. Enīvei - te es izpaudīšos, apzināti nekrītot uz nerviem saviem draugiem/paziņām/u.c. ne draugiem.lv dienasgrāmatās, ne pārējos blogos, kas, attiecīgi, ne man vienai.
Beidzot man būs kas sakarīgāks atbildams, kad pajautās - kur var iepazīties ar tavu dzeju? Te. Te varēs. :) Šis tad būs tas saits, kur ar to, un arī visādām citām figņām varēs iepazīties.
Vairāk - savam priekam, mazāk, bet tomēr arī -Tavējam. Ņem par labu! ;)

Patīkamu pārsteigumu pilnu dienu vēlot,
E.Kunga.